Man nav vienalga (49)

Padodos, man tiešām nav vienalga – pamostoties no olimpiskā murga gribu atbildēt balsij, kas tiklīdz atrodu laiku painteresēties par to, kas notiek Vankūverā un Vistlerā, man borē „Tev nav vienalga, kur paliek tava alga!”. Es, protams, cenšos būt pacietīga – bez olimpisko spēļu translācijas sponsoriem nav olimpisko spēļu translācijas. Un gaidu.

Kalnu slēpošanas sacensību laikā cieši turu īkšķi, lai nobraucienam, kurā kļūdās un krīt pat pieredzējis mājinieku sportists, pietiek spēka, meistarības un drosmes puisim no zemes, kuras augstākais reljefa punkts nepārsniedz 311,5 metrus. Roberta Rodes startu LTV tā arī neparāda – komentētājs pasaka „Visu labu!” un ieslēdzas boris: „Tev nav vienalga ….”

Bet Rode nobrauc!

Vēlāk slīdošajā rindā ir iespēja izlasīt, ka Latvijas slēpotājs palicis 58. no 60. Kaut gan patiesībā sacensībās piedalījās 64 pasaules kalnu slēpošanas elites pārstāvji, starp kuriem vietu šogad ieņem arī latvietis. Četri no viņiem nenobrauca – krita, tika diskvalificēti. Bet latvietis nobrauca!

Un tālāk visu dienu atkal un atkal rāda snovborda borderkrosu – vienu un to pašu ierakstu demonstrējot tik daudz reižu, ka pārbaudīta tiek jau pat snovborda fanu lojalitāte. Un atkal jau: „Tev nav vienalga”.

Būtu gan es gribējusi, lai beidzot ir, taču nav vienalga. Ka jau kurās Olimpiskajās spēlēs atsevišķi sporta komentētāji strādā pēc principa – kad es runāju, galvenais ir neklausīties manos vārdos. (Piemēram: „Olimpiskās spēles vēl nav sākušās, bet pirmais sportists jau gājis bojā”).

Sagadīšanās, ka ar savu tekstu „Par „sadarbību” ar Putina jauniešiem” LPP/LC jauniešu biedrības Pirmie ģenerālsekretārs Rinalds Buškovs ir nācis klajā tieši Olimpisko spēļu laikā, liek viņa vārdu plūsmā saskatīt līdzību ar tādu sporta komentētāju retoriku, kur doma un vārdi katrs iet savu ceļu. Piemēram: „Kas attiecas uz man piedēvēto sadarbību ar Krievijas jauniešu organizāciju „Naši”, tad varu teikt, ka tas būtu liels mans personīgs sasniegums, bet neesmu tik liela un ietekmīga persona, lai šī sadarbība būtu iespējama jebkādā veidā. Un tas ir ļoti vienkārši izskaidrojams. Tas ir saistīts ar to, ka šī organizācija (Naši) pēc sava biedru skaita un ietekmes ir pārāka par jebkuru Latvijas politisko partiju un kur nu vēl to jauniešu organizācijām. Protams, tam ir dažādi iemesli, kāpēc tas tā ir, bet tas ir fakts, līdz ar to vēlreiz uzsveru, ka mana sadarbība ar Naši nav bijusi un diemžēl vai par laimi nav iespējama”.

Tiesa, ja kārtējās tekstu pērles Latvijas televīzijas olimpiskajās translācijās droši vien rodas no tā, ka komentētājs par savu pienākumu uzskata ētera aizpildīšanu ar vārdu skaņu, tad puisis, kurš pēc 13 gadus ilgas nodarbošanās ar džudo bijis spiests sportu pamest un tādējādi ticis pie brīvā laika, ko veltīt politikai, visticamāk taču nelieto vārdus tikai tāpēc, lai aizpildītu ēteru.

Proti, sakot, ka ar Naši viņa sadarbība „diemžēl vai par laimi nav iespējama”, Rinalda Buškova mērķis droši vien nav nepateikt neko. Lai gan pat frāze: „Man simpatizē Krievijas līderu – Vladimira Putina un Dmitrija Medvedeva – personības un īstenotā politika”, būtībā ir tukšvārdība un nedaudz senākos laikos to droši varētu aizstāt ar kaut ko līdzīgu apgalvojumam, ka „Ļeņina idejas dzīvo un uzvar”. Un pašā Krievijā Buškovs droši vien izklausītos pēc papagaiļa, kuru saimnieki joka pēc iemācījuši atkārtot oficiālus saukļus. Taču tā kā Buškovs savās simpātijās Putina režīmam atzīstas Latvijas medijiem, ar papagaiļa jokiem šādi teksti īpaši nesaistās. Tad jau drīzāk ar papagaiļa saimnieka nolūkiem pieradināt sabiedrisko telpu pie domas, ka autoritārs režīms ir pieņemama izvēle.

Krievijas hokeja izlase Vankūverā  apspēlē Latvijas hokeja izlasi. Un mums, lai ko mēs par to sacītu, protams, nav vienalga. Mēs būtu gribējuši svinēt uzvaru. Šajā spēlē ļoti. Un pret šīs valsts komandu – vienmēr, kaut arī ne vienmēr tas ir iespējams.

Kāpēc?

Arī tāpēc, kāpēc čehs Jaromirs Jāgrs savam hokeja kreklam reiz izvēlējās 68. numuru.

(49 balsotāji )