Par tev un Latvijai būtisko.
Godīgi.
4.maijs un atmiņu sakārtošana (31)
Publicēts: 2010. gada 22. janvāris 11:06
Atslēgvārdi: 4.maijs, pagātne, vēsture, Zatlers.
Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš atmiņas politikas jautājumos līdz šim ir bijis drīzāk piesardzīgs, varbūt pat konservatīvs, šonedēļ paziņoja par savu ieceri rosināt Saeimai pārdēvēt 4.maijā atzīmējamo Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu par Neatkarības atjaunošanas dienu.
4.maija svētku dienas pārdēvēšana, lai gan tā ir Latvijas Tautas frontes (LTF) pārstāvju ieteikta iniciatīva, būtu uzskatāma par nepārprotami drosmīgu Valda Zatlera soli.
Valsts prezidents un LTF pārstāvji kā galvenos iemeslus 4.maija svētku dienas nosaukuma maiņai min pašreizējā nosaukuma “sarežģītību”, tā neskaidro nozīmi un ar to saistīto svētku nepopularitāti Latvijas iedzīvotāju vidū, kā arī šogad svinamo 4.maija divdesmitgadi.
Vārdus “deklarācija” un “pasludināt” līdzšinējā 4.maija svētku nosaukumā patiešām varētu vērtēt kā pārāk formālus un sarežģītus, tādus, kas neizraisa asociācijas ar tā brīža, 1990.gada 4.maija, vēsturisko nozīmīgumu – Latvijas Republikas atjaunošanas sākumu. Bet – vai nosaukuma maiņa ir pamatota un kādi ir šīs rīcības iespējamie riski?
Pirms svētku un piemiņas dienu pārdēvēšanas jēgas analīzes – neliela atkāpe.
Latvijā vēstures laji un, diemžēl, arī vairākums profesionāļu visbiežāk nenošķir divus savā būtībā radniecīgus un cieši saistītus, bet atšķirīgus fenomenus – “vēsturi” un “pagātni”.
“Pagātne” ir tagadnē netverama, savu realitāti zaudējusi metafiziska parādība, savukārt “vēsture” ir reāls klātesošs stāsts par “pagātni”. “Vēsture” ir indivīdu un grupu konstruēta, dažādos veidos pierakstīta, un atšķirībā no pagātnes “vēsture” nav viena, un kā jau stāsti arī “vēstures” var būt daudzas un dažādas, turklāt “vēsture” iepretim nemainīgajai “pagātnei” ir mainīga.
Kopš pozitīvisma izvirzītā vēstures uzstādījuma – uzzināt kā “patiesībā ir bijis” (vācu val. – wie es eigentlich gewesen ist, Leopolds fon Ranke) – klīniskās nāves (dažādās formās pozitīvisms vēl pastāv) retais vēsturnieks runā par “objektīvu” vēsturi, bet tā vietā vēsturi vērtē kā ticamākas un mazāk ticamas pagātnes versijas. “Vēsture” kā stāsts nav viena un “nepārrakstāma”, jo vēsturi nepārtraukti un vienmēr pārraksta, dažubrīd pietuvojoties, dažubrīd attālinoties no netveramās pagātnes realitātes.
Protams, “vēsture” no tās rakstīšanas sākuma līdz pat šodienai ir bijusi dažādu ideoloģiju, reliģiju un politisku uzstādījumu ietekmē, un arī “vēsture” šad tad minēto faktoru ietekmē ir tālu attālinājusies no pagātnes realitātes, kļūstot par tīru falsifikāciju.
Mūsu gadījumā būtiski ir iespējamie vēstures konflikti ar atmiņām: aculiecinieku piedzīvotām, pārmantotajām, mērķtiecīgi veidotajām kolektīvajām atmiņām un arī ar piemiņu (piemiņai būs būtiska loma raksta turpinājumā). Tāpat kā vēsture, arī atmiņas un piemiņa ir vien versijas par pagātni, ne pagātne pati.
Jūs jautāsit, kāds sakars stāstam par mainīgo, daudzveidīgo “vēsturi”, kas nav “pagātne”, atmiņām un piemiņai ar 4.maiju? Es teikšu – vistiešākais!
Šis ir brīdis, kurā mēs esam aculiecinieki vēstures, atmiņu un piemiņas konfliktam.
Līdz šim oficiāli pieņemtā vēstures versija vēstīja, ka 1990.gada 4.maijā ar deklarācijas pieņemšanu Latvijas Republikas neatkarību nevis atjaunoja, bet gan tika pieņemts lēmums panākt tās atjaunošanu, deklarācijas 5.punktā nosakot pārejas periodu, pēc kura beigām de facto tiktu atjaunota “Latvijas Republikas valsts vara”.
Savukārt 1991.gada 21.augustā uzreiz pēc neveiksmīgā PSRS valsts apvērsuma mēģinājuma Augstākā Padome ar savu lēmumu de facto atjaunoja Latvijas Republiku kā neatkarīgu valsti, pasludinot 4.maija deklarācijas 5.punktu par spēku zaudējušu.
Lai arī Latvijas Republika nekļuva pilnīgi neatkarīga 1990.gada 4.maijā, tas bija izrāviena brīdis, juridisks Latvijas tautas apliecinājums tās vēlmei būt neatkarīgai un būtiska tautas pārstāvju uzdrošināšanās nostāties pret PSRS. Tomēr kā formālam pārejas posma sākumam 4.maija pieminēšanai līdz šim ir trūcis tāds ideoloģisks un emocionāls spriegojums, lai šī diena kļūtu par plaši svinētiem svētkiem un neatkarības atjaunošanas piemiņas dienu.
Piemiņa ir mērķtiecīga un regulāra pagātnes atcerēšanās, tā var būt gan publiska, gan privāta rīcība visdažādākajās formās. Kolektīvai piemiņai piemīt sociāli formējošs raksturs – līdzās kolektīvai atmiņai tā veido grupas un kopības, un to identitāti. Piemiņa ir instruments, un valsts ietvaros tā var tikt arī izmantota kopējas pilsoņu identitātes veidošanai.
Tieši 4.maija pārdēvēšana par Neatkarības atjaunošanas dienu ir mēģinājums piešķirt jaunu jēgu šai piemiņas dienai ar mērķi pieminēt neatkarības atjaunošanu kā tādu un veidot kopēju pilsonisku identitāti.
Līdz šim visas būtiskākās un plašāk atzīmētās Latvijas valstiskuma izveides un nostiprināšanas piemiņas dienas ir saistītas ar pirmo republiku – 18.novembris un 11.novembris, bet neatkarības atjaunošana šajā piemiņas repertuārā nav ietilpusi. Brīvdiena 4.maijs un līdz ar to arī atjaunotā Latvijas Republika it kā paliek ārpus nācijas piemiņas rituāliem.
Iespējams, liela daļa pilsoņu ir vīlusies atjaunotajā republikā, bet, šķiet, tieši šis smagās vilšanās brīdis ir īstais, kurā veidot valsts atjaunošanas piemiņu.
Caur Atmodas ideālu atcerēšanos un pieminēšanu, kā arī caur valsts neatkarības atgūšanas laika kritisku izvērtēšanu pašreizējā krīze var būt auglīgs laiks sabiedrības pašas identitātes meklējumos. 4.maijs pēc nosaukuma maiņas kā Neatkarības atjaunošanas diena varētu kļūt par piemiņas dienu laikam, kas sākās daudz agrāk par 1990.gadu un noslēdzās stipri vēlāk pēc tam – Atmodai un Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai kopumā.
Šī pārdēvēšana ir arī taisnīgs mēģinājums nodrošināt piemiņu tiem, kuri piedalījās valstiskuma atjaunošanā, taču, pieminot šo laiku, nedrīkst aizmirst arī tos, kas sākotnēji palīdzēja Latvijai atdzimt, bet vēlāk rūpējās vien par savām, ne sabiedrības interesēm.
Prezidenta solis ierosināt 4.maija svētku nosaukuma maiņu ir process, kas iedibina jaunu piemiņu un ir vērsts uz nākotni, to pat varētu dēvēt par 4.maija glābšanu, jo bez jauna ideoloģiska satura tas, iespējams, būtu lemts aizmirstībai. Tomēr pastāv arī daudzi riski, kas apdraud veiksmīgu 4.maija kā Neatkarības atjaunošanas dienas iekļaušanos pārējo valstisko svētku un piemiņas dienu skaitā.
Pirmkārt, būtisks būs veids, kā prezidents ar LTF biedriem šo veco svētku dienu ar jauno saturu centīsies iedibināt un sabiedrības reakcija uz to vispārējas uzticības krīzes apstākļos.
Otrkārt, šāds 4.maija nosaukums nākamajām paaudzēm, kas 4.maija notikumus nav pieredzējušas, var radīt maldīgu priekšstatu par Latvijas neatkarības atgūšanu kā īsu un nesāpīgu procesu, liekot nepamanīt to, ka 1990.gada 4.maijam sekoja ilgs un saspīlējumiem bagāts pārejas posms, kura laikā PSRS varai Latvijā bija liela ietekme.
Zatlers sper drosmīgu soli, viņš ierosina mainīt svētku dienas nosaukumu no vēsturiski pamatota, bet slikti skanoša uz tādu, kurš labi skan, bet ir vēsturiski grūti pamatojams. Šis acīmredzamais vēstures stāsta un piemiņas ieceres konflikts var gan gremdēt 4.maiju, gan to arī celt, liekot sabiedrībai vairāk iedziļināties savā it kā nesen pārdzīvotajā pagātnē.
Iespējams, jaunais 4.maija saturs palīdzēs apzināties sabiedrībai savu atbildību pret valsti un noticēt kopējai spējai veikt tik lielus darbus, kā, piemēram, atgūt neatkarību. Tomēr ir arī iespēja, ka sabiedrība nepieņems šo ar labiem nodomiem apzināti sagrozīto pagātnes stāstu.
(26 balsotāji )Cits skats uz 4. maija nozīmi latviešu tautai http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/laiks-tautai/laiks-tautai
0 
0
Paldies, autoram par loģiskiem argumentiem. Varētu pat teikt, ka pēc 50 gadu totalitārās pakļaušanas 4.maijs dēvējams par Vīrišķības Dienu.
0 2
Tieši 4. maija pārdēvēšana par Neatkarības atjaunošanas dienu ir mēģinājums piešķirt jaunu jēgu šai piemiņas dienai ar mērķi pieminēt neatkarības atjaunošanu kā tādu un veidot kopīgu pilsonisku identitāti.
———
Jā, tieši tā!
Labs raksts.
3 5
Lūk, šāda veida argumentācijas man pietrūkst Latvijas žurnālistikā, bet jo īpaši politikā.
4 1
Zvirbulēnam
Šādā veidā neko nevar legalizēt, nodarījums ir pabeigts, tas ir noticis, neatkarīgi no tagad lemtā.
2 0
Autora viedoklis šķiet interesants, vienīgi nepiekrītu, ka nosaukuma maiņa varētu radīt maldīgu priekšstatu par Latvijas neatkarības atgūšanu.
Arī 18. novembrī nebūt nenotika īsa un nesāpīga Latvijas neatkarības iegūšana. Tieši tāpat tas bija zīmīgs datums ilgstošā procesā, kurā vajadzēja daudz entuziasma un drosmes. Tajā brīdī nebūt nebija skaidrs, ne neatkarīgu Latvijas valsti izdosies izveidot. Tādā ziņā, tāpat kā 18. novembris, arī 4. maijs būtu uzskatāms par simbolu šim procesam.
6 0
Beidzot sapratu, par ko ir runa. Un tieši tāpēc domāju, ka īpaši uztraukties vai izrādīt jebkādas citas emocijas nav iemesla, jo, kā jau arī pats autors uzsver, cilvēki putro jēdzienus, un diez vai tikai “vēsturi” ar “pagātni”. Pieaugušie jebkurā gadījumā aceries par šo dienu tik daudz un uztvers to tā, kā paši vēlēsies. Savukārt skolēni- nu tur viss skolotāju rokās. Lai gan iespējams vislielāko pakalpojumu visām iespējamajām “vēsturēm” izdarītu cilvēks, kas uzrakstītu tikpat sīki un smalki argumentētu lasāmgrāmatu. Lai lasa jaunieši un tie pieaugušie, kam interesē, un ja ne citādi, apgūst iespēju argumentēti iebilst.
0 0
Nesaprotu, ko te var ņemties? Kas nevar pateikt galveno iemeslu? Tas ir pavisam vienkāršs – 4.maijs ir pavasaris, tad daudz foršāk svinēt lielus valsts svētkus nekā 18.novembrī.
Tas nenozīmē, ka 18.novembri vajag atcelt, drīzāk tas nozīmē, ka patriotismu varēs papildus un ar daudz labākām sekmēm uzturēt mīlestības un plaukuma gadalaikā, kad asinis straujāk rit un skats uz dzīvi gaišāks.
A’ te visi raksta ……….. kā bija, ja būtu bijis, bet nebija tā kā bija jābūt, jo lūk bija tādā bušāna.
5 2
…rosināt Saeimai pārdēvēt 4.maijā atzīmējamo Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu par Neatkarības atjaunošanas dienu. +++ ierosinājums loģisks, raksts – sajūta tāda, ka autors lieki meklē problēmas tur, kur viņu nav, jo:
Atmodas laikā, kad tika formulēts mērķis uz kuru ejam, tad tas tika darīts ļoti skaidri un nepārprotami. Mēs atjaunojam LR neatkarību, kura tika pasludināta 1918.gada 18. novembrī un punkts. Uz šī ļoti vienkārši un skaidri saprotamā lēmuma arī vēlāk tika balstīti tādi likumi, kā LR pilsonības likums, valodas likums utt – bez kuriem šī brīža Latvija būtu izveidojusies pavisam citāda.Tā būtu kļuvusi krieviska.
Protams, bija jau arī citi viedokļi tajā laikā – mēs būvējam Latviju no jauna, nulles pilsonības deklarācija, brīva Latvija brīvā Krievijā un šie viedokļi, un “mērķi” nekur nav pazuduši. Tos varam atrast PCTVL un SC partiju programmās, Kremļa retorikā par cilvēktiesībām utt
Varētu piekris, ka gadiem ejot un paaudzēm mainoties tiešām zūd izpratne par to, kādēļ tik ļoti bija nepieciešams LR valstiskumu atjaunot nevis “celt”no jauna,un tādēļ tas ir ļoti pareizi, ka jau piemināmās dienas nosaukumā tiek ietverts pats svarīgākais šī notikuma pamatprincips -Latvijas neatkarības atjaunošanas diena, lai viss būtu skaidrs – bez nekādām interpretācijām.
2 0
Nevar salīdzināt 4. maiju ar 18. novembri viennozīmīgi.
Tam ir liels iemesls, ŠŠL eksistence. Kad šīs personas būs aizgājušas nebūtībā varēs sākt runas par 4. maija pielīdzināšanu 18. novembrim.
7 0
-> riņķī apkārt
Uz šī ļoti vienkārši un skaidri saprotamā lēmuma arī vēlāk tika balstīti tādi likumi, kā LR pilsonības likums, valodas likums utt
————
Bija arī citi viedokļi – veidot Bojāra un citu juristu LPSR pilsonību, jauna Satversme. Tā ka te liels nopelns Pilsoņu Kongresam un arī konkrēti Mārim Grīnblatam, kurš ar saviem trāpīgajiem skaidrojumiem lielai daļai tautas atvēra acis un sniedza sapratni par Padlatvijas legalizācijas bīstamību.
2 2
Jakāns Repšes rīcībā saskata Krimināllikuma pārkāpumus, kas varot novest pie zaudējumiem budžetam
Rīga, 22.janv., LETA. Patlaban no amata atstādinātais Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektors Dzintars Jakāns šodien vērsies ar iesniegumu par finanšu ministra Einara Repšes (JL) iespējami prettiesisko darbību pārtraukšanu pie ģenerālprokurora Jāņa Maizīša, lūdzot izvērtēt iespējamos Krimināllikuma pārkāpumus ministra rīcībā.
Ierēdnis uzsver, ka pašreizējai VID vadītājai Nelijai Jezdakovai valdības dotās pilnvaras vadīt ieņēmumu dienestu ir beigušās jau 12.janvārī – dienā, kad Repše valdībā iesniedzis lēmumprojektu par viņa atbrīvošanu no amata un tādējādi VID kopš 13.janvāra nav leģitīma vadītāja.
Iesniegumā, kas apzīmēts kā steidzams un Ģenerālprokuratūrā iesniegts šodien, Jakāns lūdz Maizītim “steidzami veikt visas jūsu kompetencē esošās darbības, lai pārtrauktu finanšu ministra un viņam pietuvināto personu uzsāktās prettiesiskās darbības pret VID, VID ģenerāldirektora v.i. N.Jezdakovu un mani, nodrošinātu leģitīmu VID vadību”.
Jakāns uzsver, ka no Maizīša rīcības ātruma būšot atkarīgs apjoms, kādā VID pēc 2010.gada 12.janvāra pieņemto lēmumu subjektiem un adresātiem būs iespēja apstrīdēt viņiem nelabvēlīgos lēmumus kā prettiesiski izdotus un līdz ar to iespējamo zaudējumu apmērs valsts budžetam.
Jakāns iesniegumā informē ģenerālprokuroru par to, ka ar Repšes pērnā gada 22.oktobra lēmumu viņš no VID vadītāja amata atstādināts uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku jeb līdz brīdim, kad pabeigta lietas izmeklēšanas stadija, kas šobrīd ir pabeigta, jo Repše 12.janvāra preses konferencē paziņojis, ka ir pieņēmis lēmumu par Jakāna atbrīvošanu no amata, teikts aģentūras LETA rīcībā esošajā iesnieguma kopijā.
Ierēdnis norāda, ka saņēmis Repšes atbildi uz viņa iesniegumu, kurā iepriekš bija lūdzis izbeigt viņa atstādināšanu, taču ministra lēmumā nav ne atļaujas atsākt viņam pildīt VID vadītāja pienākumus, ne lēmuma par viņa atstādināšanas termiņa pagarinājumu.
Atbildē norādīts uz disciplinārlietas izskatīšanas termiņa pagarinājumu, kas Jakāna ieskatā darīts, “cenšoties maldināt mani, ka disciplinārlietas izmeklēšanas jēdziens un termiņš ir identiski disciplinārlietas izskatīšanas jēdzienam un termiņam”. Jakāns uzsver, ka likumā ir nošķirti jēdzieni izmeklēšana un izskatīšana.
“Uzskatu, ka finanšu ministra rīcībā ir saskatāmas tādu noziedzīgu nodarījumu pazīmes, kuri paredzēti Krimināllikuma (KL) 317.panta 1.daļā, 318.panta 1.daļā, 319.panta 1.daļā un 326.1 panta pirmajā vai otrajā daļā,” teikts iesniegumā.
KL 317.pants paredz sodu par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, 318.pants – sodu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, 319.pants paredz sodu par valsts amatpersonas bezdarbību, bet 326.1 pants paredz sodu par tirgošanos ar ietekmi.
Jakāns iesniegumā arī lūdz ģenerālprokuroru rīkoties, lai nodrošinātu viņam likumos noteikto tiesību, tostarp Satversmē noteikto cilvēktiesību ievērošanu pret viņu ierosinātās un izmeklētās disciplinārlietas tālākā izskatīšanā, nekavējoties valdībā izskatot jautājumu “Par lēmuma pieņemšanu disciplinārlietā pret VID ģenerāldirektoru Dz.Jakānu”.
LETA
Copyright © LETA
0 11
Tagadēja LETA ir ēna no pirmskara LETAs. Te publicētais LETAs paziņojums ir galīgi nevieta un nelaikā. Bet ja runā par Jakānu, tas ir tikai viens jautājums – kapēc viņš un Vaškevičs vēl nav aiz resstēm.
5 0
Pilnīgi piekrītu, ka “vēsture” nav viena un nekad nav bijusi “nepārrakstāma”. Un šo iemeslu dēļ nav nekāda zinātne. Patiess ir tikai faktu apkopojums. “Vēsture” ir apmēram kaut kas līdzīgs ticībai.
5 1
Mūsu prezidents dakteris Zatlers ar savu neatkarības atjaunošanu laikam ņirgājas par mūsu
tautu,jo tieši tagad,kad pār mums 100% valda
Starptautiskais Valūtas fonds, viņam nav kauna
runāt par neatkarību.
1 12
…”Kopš pozitīvisma izvirzītā vēstures uzstādījuma – uzzināt kā “patiesībā ir bijis” (vācu val. – wie es eigentlich gewesen ist, Leopolds fon Ranke) – klīniskās nāves (dažādās formās pozitīvisms vēl pastāv) retais vēsturnieks runā par “objektīvu” vēsturi, bet tā vietā vēsturi vērtē kā ticamākas un mazāk ticamas pagātnes versijas”…
…”“Pagātne” ir tagadnē netverama, savu realitāti zaudējusi metafiziska parādība, savukārt “vēsture” ir reāls klātesošs stāsts par “pagātni”. “Vēsture” ir indivīdu un grupu konstruēta, dažādos veidos pierakstīta, un atšķirībā no pagātnes “vēsture” nav viena, un kā jau stāsti arī “vēstures” var būt daudzas un dažādas, turklāt “vēsture” iepretim nemainīgajai “pagātnei” ir mainīga”…
VAUUUUUU! Cik gudri!
Ja kādai mammai, tētim vai skolotājam septiņgadīgs bērns pajautā, kas ir 4.maijs, un jūs nezinat ko viņam atbildēt – lūdzu jums gatava atbilde – pagātnē notikusi, tagadnē netverama, savu realitāti zaudējusi metafiziska parādība.
Ja nopietni. Izskatās, ka autoram ir vēlme vienkārši duļķot ūdeni. Bet tas jādara ar vēsturnieka līdzekļiem un paņēmieniem. Nevajag uzdoties vēl arī par filosofu. 4.maijā nav jāmeklē “lieta par sevi”, kas ir atšķirta no subjektīviem iespaidiem. To atstāsim Kantam.
Zatlers mēģina spert LOĢISKU soli, nevis drosmīgu.
4 4
Var jau būt, ka šāda nosaukumu maiņa kaut ko padara uzskatāmāku (bet kas to līdz šim liedza skaidrot, ja kāds to nesaprata?) un, ka pavasarī svinēt ir patīkamāk (bet 4. maijs jau visus šos gadus ir bijusi svinama diena), bet es te nekādu “drosmīgu soli” nespēju saskatīt. Vairāk tas man izskatās pēc sērkociņu skaldīšanas. Bet nu, katrs jau laikam redz savādāk.
2 0
Ja mans draugs 2009. gada 10. maijā pastāsta visiem radiem, ka mēs gatavojamies precēties, bet laulības reģistrācija notiks 2010. gada 18. septembrī, vai es varu mūsu kāzu jubileju svinēt 10. maijā?
Man liekas smieklīga šī diskusija. Vai pat tik nesena vēsture mums ir jākropļo? Pat elementāru jēgu šeit nespēju saskatīt.
6 1
oliver – vai esiet no meness nokritis? Parādus sataisīja jūsu “draugi”no TP, LV un LPP. Kapēc melojiet? Saimieki iemācīja? Ja SVF nemaksātu par jūsu parādiem, tad daudzi pensionāri un darbienieki jau sen būtu bez algas.
7 2
Gribu tev ,vecais komunist, pastāstīt,ka SVF nemaksā
nekādus parādus,bet Latvijā taisa biznesu naudu
aizdodot.
2 6
4.maijā Latvijas tauta nepārprotami paziņoja, ka tā vēlas savu valsti, un tobrīd pat nebija tik svarīgi vai tā būs pirmās republikas atjaunošana, vai jaunas valsts veidošana. Un te arī faktiski dzima virkne šodienas problēmu. Kas tad ir šodienas Latvijas valsts? Vai to var uzskatīt par pirmās republikas turpinājumu? Tagad drīzāk rodas iespaids, ka mēs gribam būt daļēji gaidībās. Tad, kad elitei ir izdevīgi,tiek dotas norādes uz valsts kontinuitāti, bet tad, kad šāda attieksme neder, tad labāk runāt par šodienas Latviju kā jaunu veidojumu, īpaši likumdošanas jomā. Ja jau valsti atjaunot, tad pa īstam. Ja dibināt jaunu valsti, tad darīt to,ņemot vērā šodienas realitātes.Tagad ir ne šā, ne tā.Arī 4.maija svētki ir – nu tādi neskaidri.
1 3
oliver,
komunistu zābaku bučotāj!
Es nekad neesmu sastāvējis kādā partijā. Nekad nebiju komunists. Vai vēlējaties, lai uzzinu jūs īsto vārdu un iesūdzu tiesā par neslavas celšanu? Tas ir iespējams, jo segvārds nav šķērslis kriminālpolicijai.
2 0
Tev kā Maskavas aizstāvim Lielā Tēvijas karā,kas
izpelnījies Staļina laikā ordeņus,vajadzētu zināt,
ka vārds komunists nav lamu vārds.Tev bez šaubām
mani atšifrēt nav problēmu,jo starp tavām paziņām
čekas stukači nav mazums.Veiksmi meklējumos!
0 3
Man kādreiz skolā mācija, ka ir divi viedokļi par to, kas ir vēsture: pareizais – materiālistiskais un nepareizais – ideālistiskais.
Pirmais sakot, ka vēsture ir objektīva realitāte, bet otrais, ka tā ir tikai priekšstatu virkne cilvēka apziņā.
Es vienmēr esmu spējis saprast tikai nepareizo viedokli.
0 0
Nezinu gan vai 4.maija Deklarācija ir tas pats, kas neatkarības atjaunošana 1991.gada 21.augustā! Kā jau zinām, tad tā Deklarācija bija tāds tukšs paziņojums ar pārejas periodu PSRS sastāva! Atvainojiet, bet kāda te neatkarības pasludināšana.
Vispār es nesaprotu kāpēc Latvija nesvin tieši 21.augustu 1991.gada kā Neatkarības atgūšanas dienu, jo faktiski jau arī tad vēl PSRS armija bija Latvijā!Vismaz kaut kāda līdzība ar stāvokli 18.novembra sakarā.
Tad jau iznāk, ka arī baski uzraksta deklarāciju un pasludina neatkarību no Spānijas un neatkarība viņiem jau būtu patiesībā????
5 0
Ja prātiņš nāks mājās tad būs LATVIJAS BRĪVĪBAS DIENA. Viegli atcerama, labi svinama un saprotama, skaidra svētku diena!
1 3
Es uzskatu, no šajā sakarība minētajiem datumiem, par galveno, un patiesi atzīmējamu – 1991.g.21.augustu. Tad arī Valsts dzemdības bija beigušās un mums bija pašiem jāsāk patstāvīgi ķepuroties. Es šajā dienā pie mājas paceļu sarkanbaltsarkano karogu.
3 0
Mans uzskats, ka bišku tā kā par daudz jau to svinamo dienu. Kā viņu arī nenosauktu, valstij pietiktu ar vienu neatkarības dienu – vieniem valsts svētkiem šajā aspektā.Nu okupēs mūs tagad SVF, ES, PPTT… u.t.t. Tiksim vaļā atkal neatkarības diena ? Un nevajag tūlit mani apriet par nepatriotismu – diez vai kāds ir tikpat laika pavadījis uz barikādēm, no kurām atgriežoties jau organizēju zemessardzi savā pusē. Pagātni ir jāpiemin, un vēsture katram ir mazliet sava, tikai nevajag neko postulēt par neapgāžamu, viennozīmīgu, un acīmredzamu – katrs tak redz no savas vietas un ar savām brillēm.
0 2
Autors raksta, ka “šāds 4.maija nosaukums nākamajām paaudzēm, kas 4.maija notikumus nav pieredzējušas, var radīt maldīgu priekšstatu par Latvijas neatkarības atgūšanu kā īsu un nesāpīgu procesu, liekot nepamanīt to, ka 1990.gada 4.maijam sekoja ilgs un saspīlējumiem bagāts pārejas posms, kura laikā PSRS varai Latvijā bija liela ietekme.”
Atļaušos iebilst: 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšasnas aktam arī sekoja ilgstošs, sāpīgs un asiņains posms – Neatkarības karš, kurā tāpat izšķīrās mūsu valsts liktenis, tomēr – neatkarība kā tāda bija deklarēta.Bez tam – 18. novembra akts nodibināja valsti ‘de facto’, bet līdz ‘de iure’bija jāgaida līdz pat 1921. gada janvārim, savukārt 4. maija deklarācija ievadīja neatkarību ‘de facto’un jau pēc gada un dažiem mēnešiem ieguva ‘de iure’ statusu. Ar to es vēlos pateikt to, ka, ja cilvēki zinās Latvijas vēsturi, zinās, ka pēc 18. novembra vēl pagāja ilgs laiks, norisinājās asiņainas, varonības apdvestas kaujas, līdz kamēr Latvijas valsts tiešām kļuva brīva, tad sapratīs arī to, ka pēc 4. maija deklarācijas ceļš uz neatkarību nebūt nebija rozēm kaisīts.
0 0
Vai ir svarīgi, kā saucam 4. maija dienu. Domāju svarīgi ir tas, lai tie , kas dzīvo Latvijā, to no sirds atzīmētu. Zatleram un Co nevajag tērēt laiku nosaukumiem, bet darboties , lai aug labklājība, nodarboties ar jaunatnes patriotisko audzināšanu, tad 4. maijs būs tiešām atzīmējama diena.
0 0
Mūsu draugi:
