Goda aplis. Svešie savējie krievi (III) (52)

Pirms trīsdesmit trim gadiem 10.decembrī agri no rīta nomira mans tēvs. Bet 1995.gada augusta naktī nomira māte. Man tā arī nav izdevies pieņemt šo realitāti, tāpēc es vienmēr ar smagu sirdi braucu uz kapiem, jūtos tur bezpalīdzīga un neatkarīgi no gadalaika salstu.

Toties mājās man vienmēr deg divas svecītes.

Pagājušā gada decembrī, kad Citadiena.lv tika publicētas manas pārdomas Svešie savējie krievi II, es sapratu, ka aplis ir noslēdzies un man jāatdod tēvam nolaupītais gods.

Tāpēc šoreiz – vienkāršs stāsts par kādu ģimeni, kura 50.gadu otrajā pusē no Sanktpēterburgas atbrauca uz Latviju. Tā toreiz nebija šo cilvēku izvēle.

Kā viņi dzīvos svešajā zemē, kam ticēs, ar ko sadraudzēsies, un vai sapratīsies ar cilvēkiem, kuri runās citā, viņiem nesaprotamā valodā? Un kā viņi audzinās savu stipri par vēlu piedzimušo, bālo un nepārtraukti slimojošo meitenīti Люсиньку. Tieši tā mani vienmēr sauca tēvs. Par manu tēvu arī būs šis stāsts.

Подоплёка. Šim krievu vārdam nav tiešā tulkojuma latviešu valodā. To varētu mēģināt izskaidrot kā: “dziļi, dziļi paslēptā jēga, kurai ir noteicoša, izšķiroša nozīme”. Runa būs par kādu notikumu kara laikā, kas ietekmēs gan manu vecāku, gan manu dzīvi.

Karš.

Tikai viena tā epizode – smaga kauja, un vēsajā, nemierīgajā Barenca jūras dzelmē lēni grimst zemūdene. Pirms mirkļa tā bija varens kara ierocis, bet nu nekustīgi zūd dziļajā tumsā.

Kas tur tik īpašs – karā kā jau karā. Viena no tūkstoš traģēdijām, nāves un noziegumu ķēdes posmiem. Ar vienu izņēmumu. Šīs zemūdens kapteinis bija mans tēvs. Viņš pildīja savu uzdevumu. Arī tēva dzīvē toreiz tā bija tikai viena kara epizode.

Savukārt 1976.gada 10.decembrī, dienā, kad tēvs nomira, es uzzināju, ka gan viņa, gan manā dzīvē šim notikumam būs izšķiroša nozīme.

Kas toreiz notika? Man bija tikai viena saruna ar māti par šo notikumu, un viņa vairs nekad par to nerunāja un, laikam ejot, konsekventi iznīcināja fotogrāfijas, vēstules un kaut kādus dokumentus.

Toreiz es biju jauniņa un dumja. Es nebiju pārāk uzstājīga, kaut gan šodien man šķiet, ka rezultāts tik un tā būtu bijis tāds pats. Jo, kad es atkal vaicāju mātei un atkārtoti lūdzu kaut ko pastāstīt, viņa vienmēr man atbildēja: “Tev labāk nezināt.”

Kā jau minēju, es piedzimu vēlu – mani vecāki vairs nebija jauni cilvēki. Turklāt karu pārdzīvoja ziemeļos, un viņu veselība bija pamatīgi iedragāta. Tāpēc es pieļauju domu, ka tieši manī viņi meklēja savas dzīves jēgu, mīlestību un maigumu.

Un vēl – tēvs un māte piederēja tai padomju cilvēku paaudzei, kuri uzskatīja, ka drošākais veids, kā pasargāt savu bērnu no iespējamām briesmām, ir nestāstīt neko lieku, lai šī informācija nekādi nevarētu kaitēt.

Tātad, ko es uzzināju dienā, kad nomira mans tēvs?

Izrādījās, ka, veicot nepieciešamos darbus, zemūdeni tomēr var atdzīvināt. Komandai pavīdēja cerība izdzīvot un, iespējams, pat atgriezties karabāzē. Taču situāciju sarežģīja tas, ka sāka trūkt gaisa. Komanda krita panikā. Uz klāja sākās sacelšanās. Notika tas, kam dzīvē nu nekādi nevajadzēja notikt – cilvēki sāka slepkavot viens otru.

Krievs – krievu.

Tomēr visas detaļas māte nezināja. Domāju, ka visu patiesību vēl aizvien zina tikai Barenca jūras ledainā dzelme, kā arī tie komandas locekļi, kuri toreiz palika dzīvi. Taču izplatīt šo informāciju viņiem būs aizliegts. Vīri par to nerunāja pat ar savām sievām. Tas, ko es uzzināšu par notikušo, būs tikai īss mātes stāsts.

Tas bijis mans tēvs, kurš pielika punktu cilvēciskajam vājprātam, panāca remontdarbu izpildi, un, neticami, bet – zemūdene pacelās no dzelmes! Un atgriezās karabāzē! Veiksmīgā kara operācija.

Tikai, māte piebilda, atgriezušies mājās, daži komandas locekļi ātri nodzērās, viens drīz nošāvās, citi kļuva īpatnēji pārgalvīgi un sāka “искать смерть в бою”/meklēt nāvi kaujā”. Arī tēvs pārvērtās, un nomāktība viņu pavadīja līdz mūža galam. Nāves dienā 1976.gada 10.decembrī viņam būs un tā arī vienmēr paliks 65 gadi.

Bet tas vēl nav viss.

Māte stāstīja, ka tēvam bija veiksmīga flotes virsnieka karjera Ziemeļu kara flotē, arī kara laikā, un visai augsts amats. Visam vajadzēja vainagoties ar nākamo pakāpi, bet tieši pēc šā gadījuma ar zemūdeni izskanēja kāds neformāls noraidošs verdikts, kuru es citēšu oriģinālvalodā: “Жид порхатый не будет адмиралом. Никогда.”

Es vēlos precizēt, ka runa nekādā gadījumā nav par pakāpi – tā mani neinteresē! Tēva vairs nav. Mani aizskāra tieši motivācija jeb подоплёка. Kāpēc – нет!

Mans tēvs nebija gļēvs cilvēks, viņš godam pildīja savu pienākumu – no pašas pirmās līdz pēdējai kara dienai. Neizvairījās. Neslēpās. Viņa jaunākais brālis – sentimentāls romantiķis – aizgāja bojā kara sākumā. Un labi, ka tā. Jo tādējādi tēva brālim nebija lemts uzzināt, cik necilvēciski viņa ģimene tika nogalināta Ukrainā. Tāpēc, ka bija ebreji.

Toreiz pēc sarunas ar māti es, vēl jauniņa un dumja, tomēr izdarīju pareizus secinājumus.

Kopš 1976.gada es nekad vairs kopā ar māti neskatījos televīzijā uzvaras parādi Sarkanajā laukumā. Visai drīz arī viņa to vairs nedarīja.

Tikai vienu reizi, šķiet, 1985.gadā, es vēlreiz aizbraucu uz Sanktpēterburgu, jo māte gribēja satikties ar dažiem dzīvi palikušiem draugiem. Tā arī bija pēdējā reize, kad es ciemojos Krievijā. Kopš tā laika viss, kas notiek uz austrumiem no Zilupes, mani neinteresē. Nekad. Toties esmu saglabājusi sevī klasisko krievu valodu, mīlestību pret krievu literatūru un kultūru, un, protams, mentalitāti. Domāju, tas ir godīgi.

* * *

“Людмила, так почему bы не ходите к памятнику 9 мая?/Ludmila, kāpēc 9.maijā jūs neejat pie pieminekļa (Pārdaugavā – L.S.),” tādu jautājumu man pagājušā gada 17.decembrī uzdeva laikraksta Вести Сегодня korespondente Jeļena Sļusareva.

Es tajā brīdī skatījos uz žurnālisti un domāju par to, ka manu acu priekšā vizualizējas gudrais angļu sakāmvārds “Appearances might be deceitful/Āriene reizēm mēdz būt maldinoša.”

Jeļena mani sameklēja jau 2008.gada oktobra beigās. Viņu ieinteresēja mani raksti Dienā. Viņa joprojām ar aizvainojumu atceras, cik tas tomēr bija grūti, jo krievu (!) skola, kurā strādāju, kategoriski atteicās dot manu tālruņa numuru. Kā par nelaimi, skolas administratore kaut kur aizmirsa arī pavirši uzrakstīto lapiņu, ka Jeļena zvanījusi. Tā pagāja vairāk nekā nedēļa, līdz es beidzot viņai piezvanīju.

Un nenožēloju. Jo, laikam ejot, mēs ar Jeļenu ne tikai labāk saprotamies, bet pamazām pat sadraudzējamies.

Mums vēl aizvien ir krasi atšķirīgi viedokļi un nepiekāpīgas pozīcijas. Mēs mēdzam strīdēties, kaut vienmēr runājam klusā balsī un ļoti pieklājīgi. Tagad aizvien biežāk sākam klusēt pie ieslēgta diktofona, bet precizēt detaļas pie izslēgta.

Jeļenai nav ilūziju – viņa zina, ka es lasu Dienu, un viņa nekad neaicinās mani tā vietā lasīt Вести Сегодня. Viņa labi saprot, ka es to nedarīšu. Savukārt es necenšos “pārkristīt” viņu savā ticībā.

Kā vienmēr, arī šoreiz viņa pacietīgi gaida, kad es atbildēšu uz jautājumu. Šoreiz par 9.maiju un pieminekli Pārdaugavā.

“Hет, Елена. Простите, но я не отвечу на bаш вопрос – не сейчас. Это будет некорректно по отношению к Citadiena.lv. Когда они опубликуют продолжение (III) – тогда…/Nē, Jeļena. Piedodiet, bet es neatbildēšu uz jūsu jautājumu – ne šoreiz. Tas būs nekorekti attiecībā pret Citadiena.lv. Kad viņi nopublicēs Savējie svešie krievi III – tad…,” pēc ieilgušās pauzes atbildēju es.

“Labi,” Jeļena miermīlīgi piekrita un izslēdza diktofonu.

Arī šoreiz abas esam vienisprātis, ka grūti saprasties nevis latviešiem un krieviem, bet pašiem krieviem savā starpā. Jeļena piekrīt atbraukt pie manis uz Dubultiem, jo es saku viņai, ka vairs negribu sniegt interviju, sēžot kādā no Rīgas centra kafejnīcām, kur traucē mūzika un cilvēku ziņkārība, ieraugot diktofonu uz blakus galdiņa.

“Людмила, ах, какая же у нас с bами сегодня холодная тема для беседы…/Ludmila, ak, cik vēss tomēr ir šoreiz mūsu sarunas temats,” ironiski secina Jeļena.

Ārā ir mīnus 15 grādu, turklāt pie Lielupes vējš nudien ir brāzmains. Jeļenai mugurā garš melns kažoks, galvā stilizēta cepure ушанка no sudrablapsas, un rokas silda milzīgi adīti dūraiņi, kuros pazūd mazs fotoaparāts. Tāpēc viņa nu nekādi nevar nospiest pogu.

“Ветренная/Vējainā,” spītīgi iebilstu es. “Чужие свои русские/Svešie savējie krievi… “

“Хорошо. Пошли работать/Labi. Ejam strādāt,” kā vienmēr miermīlīgi piekrīt Jeļena. Mēs šķērsojam dzelzceļa sliedes un dodamies mājup.

Kad pēc piecām stundām es eju pavadīt Jeļenu uz pieturu pie Dubultu stacijas, ir jau pavisam tumšs. Busiņš no Slokas, kurš brauc pa Salu tiltu, kā vienmēr atnāk pārpildīts. Jeļenai nākas stāvēt kājās, un man žēl, ka viņa neredzēs, cik Jūrmalā ir skaisti izgaismots ceļš.

* * *

Tātad, ko es daru 9.maijā?

Neko īpašu.

Braucu uz kapiem, lai visu sakoptu un arī tur iedegtu divas svecītes. Kaut gan pēdējā laikā es cenšos aizbraukt dažas dienas agrāk, lai 9.maijā viss jau būtu kārtībā.

Kāpēc liekuļot – tēvam bija svarīgs tieši šis datums.

Ir arī cits iemesls – šajā dienā man nepatīk nevienam nedz izrādīt, nedz demontēt savas jūtas.

* * *

Kāda bija mana tēva attieksme pret karu?

Viņš karu uzskatīja par nolādētu un ļaunu. Nekad par to daudz nerunāja, bet, pieminot pretējo pusi, nekad nelietoja vārdus: “Vācija”, “vācieši”, “ienaidnieki”. Tēvs teica “Hitlera fašisms” un vainoja ideoloģiju, nevis cilvēkus. Tāpēc bija piesardzīgs attiecībā pret vārdu “fašists”, jo uzskatīja, ka apstākļi, kāpēc cilvēki tika iesaukti armijā, varēja būt ļoti dažādi. Tēvs bija pārliecināts, ka kara noziegumu konstatē tiesa.

* * *

Kāda bija tēva attieksme pret Latviju?

Ne 60., ne 70.gados Latvijā nebija nekādas latviešu valodas pārbaudes vai naturalizācijas eksāmenu. Mans tēvs bija tas, kurš man, bērnam teica, ka tagad es dzīvošu zemē vārdā Latvija un ka šajā zemē dzīvo tauta – latvieši. Tas bija mans tēvs, kurš iemācīja mani vienmēr pirmajai izrādīt cieņu latviešu ļaudīm – runāt latviešu valodā. Jo, lūk, tagad te būs manas mājās. Un es tā arī darīšu.

* * *

Tas bija tikai loģiski, ka šeit, Latvijā, mani vecāki pirmām kārtām sadraudzējās ar kādu latviešu ģimeni un saglabāja uzticību šai draudzībai līdz mūža galam. Es biju slimīgs un vājš bērns, tāpēc tēvs un māte gadiem ilgi īrēja vasarnīcu pie šīs latviešu ģimenes Jūrmalā starp Asariem un Vaivariem, pie pašas jūras.

Tur es arī satiku savus pirmos latviešu draugus – bērnus, ar kuriem kopā izaugu un iemācījos runāt latviski. Un tieši viņi mani iesauca par Ludiņu.

* * *

Nesen bija Pareizticīgo Ziemassvētki. Tā tas ir – cilvēki Latvijā svin Ziemassvētkus dažādās kalendāra dienās. Bet es domāju, ka galvenais ir tas, ka ap šo laiku tur Austrumos uzlēca Zvaigzne. Viena visiem šajā zemē – gan latviešiem, gan krieviem.

Lai šīs Zvaigznes gaisma apgaismo mūsu dvēseles, sasilda sirdis un kļūst par drošu orientieri šobrīd tik sarežģītajā dzīvē!

P.S. Paldies visiem, kuri atrada laiku izlasīt manus rakstus Svešie savējie krievi un uzrakstīt komentārus. Es uzmanīgi lasīju un pārlasīju jūsu domas negulētajā naktī no 10. uz 11.decembri, rakstīju atbildes un nejutos vientuļa.

Jūsu Ludmila

(48 balsotāji )