P.S. slepenajam spriedumam lietā TP pret Latviju (9)

Spriedumu lietā Tautas partija pret Latviju mēs tā arī neieraudzījām. Ja reiz likums paredz, ka pēc motivēta tiesas lēmuma administratīvo lietu var izskatīt slēgtā tiesas sēdē, lai aizsargātu komerciālo noslēpumu *, Tautas partijas (TP) aizstāvji šo iespēju izmantoja un tiesas procesu kopā ar tā iznākumu padarīja par vēl vienu no TP informācijas atklātības atbalstīšanas piemēriem **.

Valsts institūcijām, saprotamā kārtā, ir pienākums respektēt citas personas komercnoslēpumu, kas, nonācis valsts rīcībā, tādā kārtā kļūst par ierobežotas pieejamības informāciju. Tomēr, atkāpjamies soli atpakaļ, par komercnoslēpumu nevar atzīt visu, kas personai ienāk prātā ***. Mani ļoti interesē motivētais tiesas lēmums, bet vēl vairāk pieteicēja dokuments, ar kuru konkrētā (kura?) persona ir konkrēto (kādu?) informāciju atzinusi par komercnoslēpumu (kādā kārtībā?). Savukārt ierobežotas pieejamības informācijas statuss nav brīvbiļete, lai aizklātu visu “drošības pēc” un “pieķertu klāt” to, ko kādam ļoti negribētos izpaust publikas zināšanai. Piemēram, tiesas argumentus. Prasītājam ir jāpiedāvā tiesai tāds skaidrojums, lai tā spētu skaidri nošķirt, kas no spriedumā minētā ir un kas nav sniedzams publikas vērtējumam.

Pieņemsim, ka tiesas rīcībā ir pienācīgā kārtā sagatavots dokuments, kurš pierāda, ka un kura tieši informācija ir personas komercnoslēpums (informācija, kuras atklāšana var negatīvi – reāli nevis hipotētiski – ietekmēt personas konkurētspēju). Šādā gadījumā tiesas sēdi ir iespējams pasludināt par slēgtu un tajās pieņemtie spriedumi ir ierobežotas pieejamības informācija, izņemot likumā noteikto – ievadu un secinājumus. Bet paraudzīsimies, ko vēl likums (teorija un veselais saprāts, kas ir neaizvietojams, piemērojot likumu) saka par ierobežotas pieejamības informāciju – tātad arī par šādu spriedumu un tiesas rīcību, saņemot informācijas pieprasījumu. Manuprāt, bija/ir divas ļoti skaidras iespējas pastāstīt sabiedrībai, kā šajā gadījumā ir lēmusi tiesa.

Iespēja Nr. 1

Ierobežotas pieejamības informācija nav valsts noslēpums, to ir iespējams pieprasīt un saņemt, ja pieprasītājam ir pamatota interese, tik pat leģitīma kā informācijas slēpējam, tikai “smagāka”, piemēram, tāds nieks kā TP vēlētāju un visu vēlētāju iespēja saprast par cik latiem/gb netieši tika pirktas viņu balsis. Sabiedrības interesēm ieraudzīt šīs ziņas ir jāatsver tos zaudējumus, kuri varētu tikt radīti, šajā gadījumā, uzņēmējam.

Iedvesmai, Vācijas augstākās tiesas argumenti par labu tam, kādēļ ziņām par augsta līmeņa amatpersonu ienākumiem ir jābūt publiski pieejamām:

“The act of voting in elections requires not only freedom from coercion and undue pressure but also that voters have access to information that may be of importance for their decision. [..] Parliamentary democracy is based on the confidence of the people; trust without transparency, which allows one to follow what is happening in politics, is not possible. [..] The voter must know whom he chooses. [..]

Interest linkages and economic dependencies of the members are obviously of considerable interest for the public. Such knowledge is important not only for the voting decision. It also ensures the ability of the German Parliament and its members, regardless of covert influence by paying interests, represent the people as a whole, and the confidence of citizens in this ability and, ultimately, in parliamentary democracy. The people has a right to know, from whom – and in what order – its representatives receive money or other pecuniary benefits. [..]

The members of parliament also have a legitimate interest to know which interests link their colleagues in order to assess where their arguments require particularly vigilant examination.”

Pieņemsim, ka tiesa, saņemot lūgumu iepazīties ar spriedumu, rūpīgi izvērtējot informācijas pieprasītāja argumentus, vai vienkārši padomājot ar to tautu/vēlētājiem, kuras vārdā tā pieņem šo spriedumu, tomēr atzīst, ka sabiedrības ieguvums nav samērojams ar komersantam nodarīto zaudējumu.

Iespēja Nr. 2

Valstī, kurā jau 10 gadus ir spēkā Informācijas (nevis dokumentu) atklātības likums, nav grūti pamatot to, ka ierobežotas pieejamības statuss tiek attiecināts uz noteiktu informāciju nevis uz dokumentu. Likumā ir nepārprotami teikts, ka, ja informācijas pieprasījums attiecas arī uz ierobežotas pieejamības informāciju (kas attiecīgi saskaņā ar pašas puses definēto, pieprasījumā noturēt slēgtu sēdi ir precīzi raksturota), tad to aizklāj un pieprasītājam sniedz tikai informācijas vispārpieejamo daļu. Tātad, mūsu vērtējumam piedāvā spriedumu, kurā ir aizklāta tā informācijas daļa, kura ir likumā noteiktā kārtībā atzīstama par komercnoslēpumu, jādomā – vairāk kā tikai sprieduma ievaddaļa un nolēmums.

Iespējams, ka mēs saņemtu ko līdzīgu ASV valdības spīdzināšanas protokoliem Gvantanamo bāzē, kur atklājams izrādījās tikai viens vārds lapas vidū “the waterboarding”, tomēr arī aizkrāsoto vārdu laukums, tāpat kā sprieduma garums un daudzas citas lietas ir ziņa uzmanīgam lasītājam.

Piebilde

Visbeidzot, ir tādas lietu kategorijas, kuras izskatāmas slēgtā sēdē un kurās sabiedrības intereses, visticamāk, nekad neatsvērs tajā iesaistītās personas tiesības saglabāt noslēpumu, piemēram ģimenes vai privātsūdzības lietas krimiālprocesā. Saprātīgi piemērojot likumu, piemērotājam būtu jāspēj šīs divas lietas atšķirt, jo pastāv būtiska atšķirība, vai mums visiem kopā ir leģitīma interese uzzināt, ko tiesas procesā sacīja šķirts vīrs, no seksuālas vardarbības cietusi sieviete, vai lielas politiskas partijas vadība, kura iekļuvusi Saeimā valstī, kurā pētījumi diezgan stingri pierāda – pirms vēlēšanām iztērētā nauda ir tulkojama vēlētāju balsīs.

*Administratīvā procesa likuma 108. panta otrā daļa.

**Mans iecienītākais vēl joprojām ir Pasaules Bankas Aid Memoire, kurš jau sen mums būtu pastāstījis, kā šodien dzīvosim, bet drošības pēc kļuva ierobežots visā pilnībā.

*** Komerclikums, 19. pants.

Linda Austere ir informācijas atklātības eksperte un darbojas Sabiedriskās politikas centrā Providus

(22 balsotāji )