Pagājušajā nedēļā partijas Jaunais laiks līdere Solvita Āboltiņa radio raidījumā Krustpunkti beidzot ieviesa skaidrību par attiecībām, kādas Latvijas politiskajā iekārtojumā valda starp vēlētājiem un viņu ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem.
Atbildot uz klausītāja jautājumu, par ko īsti tiek maksāta alga bieži Saeimā neesošajam deputātam Viktoram Ščerbatiham (ZZS), Āboltiņas kundze sacīja, ka viņam tiek maksāts par to, ka tauta viņu ievēlējusi.
Citiem vārdiem sakot, parlamenta deputāts Latvijas apstākļos ir nevis algots darbs, bet goda nosaukums.
Tas labāk palīdz izprast, šķiet, no ikviena darba devēja (un arī darba ņēmēja) skatu punkta raugoties absolūti mistisko deputātu atalgojuma un kompensāciju sistēmu, kurā bez darba algas ir arī kompensācija par dzīvojamo telpu īri (ja deputāts nav no Rīgas), transporta izdevumu kompensācija (ja deputāta rīcībā nav dienesta automašīnas vai arī ja deputāts nedzīvo Rīgā), reprezentācijas izdevumu kompensācija un sakaru izdevumu kompensācija.
Interesanti, ka vairākums deputātu, kuriem pienākas, piemēram, kompensācija par dzīvojamo telpu īri, ir pamanījušies Rīgā tikt pie apdzīvotas platības, kuras īres maksa ir tieši tik liela, cik liels ir lielākais pieļaujamais šīs kompensācijas apjoms (388 lati).
Iztēlosimies, ka runa nav par goda nosaukumu vai titulu, bet algotu amatu privātā uzņēmumā. Pieņemsim, ka uzņēmums atrodas Rīgā, bet jaunais darbinieks dzīvo, teiksim, Olainē. Ja vēl par darba laikā izmantotā mobilā tālruņa rēķinu apmaksu un dienesta automašīnas izmantošanu nokļūšanai mājup varētu diskutēt (protams, ja vien uzņēmums vispār ir uzskatījis par vajadzīgu darbiniekam šādu mašīnu uzticēt), es gribētu gan redzēt darba devēja reakciju brīdī, kad viņa darbinieks vēlētos saņemt kompensāciju par to, ka nedzīvo pietiekami tuvu darbavietai vai ir spiests katru mēnesi iegādāties sabiedriskā transporta mēnešbiļeti.
Iebildums, ka Saeimas deputātiem pēc ievēlēšanas nākas radikāli mainīt savu dzīvi, nav vērā ņemams arguments, jo dzīvi radikāli mainīt, stājoties darbā jaunā amatā, var gadīties ikvienam, taču kaut kā nebūt savu iespēju robežās un paši par savu aldziņu cilvēki ar šīm grūtībām parasti mēdz tikt galā. Īpaši dīvains šis “radikālo pārmaiņu” arguments, ir runājot par deputātiem, kas bez lielām pārmaiņām kā piepes sēž Saeimā jau kuro sasaukumu.
Klausoties deputāta Ščerbatiha stāstīto televīzijas raidījumā De Facto, ka viņš, lūk, divas vienīgās dienas, ko pagājušā mēneša laikā pavadījis Latvijā, ir čakli braukājis pie saviem vēlētājiem, un par to vien viņam pienākas transporta izdevumu kompensācija, nemaz nerunājot par ikmēneša algu, nebija grūti iztēloties, kāda šādā situācijā varētu būt jebkura privātuzņēmuma vadītāja reakcija.
Tas, ka darbinieks bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var uzskatīt, ka atalgojums viņam pienākas arī par nekā nedarīšanu, visticamāk, liecina, ka Āboltiņas kundzei bijusi taisnība – parlamenta deputāta amats Latvijā ir vai nu goda nosaukums vai labi apmaksāts vaļasprieks, nevis darbs.
Lai gan varētu to saukt arī krietni skarbāk – par sava darba devēja prastu čakarēšanu un apzagšanu.
Šā gada pavasarī pamatīgu traci Lielbritānijā izraisīja atklājums, ka parlamenta deputāti no nodokļu maksātāju naudas pamanījušies “kompensēt” izdevumus par dārza inventāru, suņu ēdienu, diskiem ar pornogrāfiskām filmām, fiktīviem mājokļiem, sen nomaksātiem kredītiem un citām deputāta ikdienā nepieciešamām lietām. Konservatīvo līderim Deividam Kameronam pietika saprāta (to var saukt arī par politisku aprēķinu vai kā citādi) paziņot, ka partijas biedri būs spiesti iztērēto naudu atmaksāt, bet tie, kas to nebūs darījuši, nevarēs piedalīties nākamajās vēlēšanās.
Kamēr arī Latvijā deputātiem pašiem vai vismaz savu partiju mudinātiem neienāks prātā samazināt savus it kā ar darba pienākumu veikšanu saistītos tēriņus, kā arī atlīdzināt par nedarītu darbu saņemtas algas un kompensācijas, baidos, ka viņu amats tā arī paliks kaut kāda profesija ar īpašām vajadzībām.
Tas, ka Repšem ir parādi, varbūt nozīmē, ka viņš ir slikts biznesmenis, bet, tas noteikti nozīmē, ka viņa bizness nav izveidots pēc parastās shēmas – naudas nosūkšana no budžeta vai nu vēja ģeneratoru, vai mazo HES, vai vēl kādā ierastā veidā, kā tas notiek Latvijas politiķu starpā, tāpēc Repše ir godīgs cilvēks, savu dienesta stāvokli sevis bagātināšanai izmantojis nav, un es vuiņam savu maku uzticētu, savu biznesu gan nē.
15
1
Uzticētu!Lielsaimnieks, parādu nav, un beigu beigās, cik tad nu man tā naudiņa!
0
0
Tad nu Tu noteikti dabūsi varbūt kādu uzlīmi uz ātrumlaivas .
P.S. Sasmīdināji Tu mani gan , bet laikam jau nevajadzēja smieties.
2
0
Ļoti ceru, ka neesmu vienīgais, kurš problēmu saskata nevis nekompetentos un ambiciozos deputātos, bet gan vēlētājos, kuri bez kādas jēgas un saprašanas nobalso vienalga, par ko un īpaši ekselentos gadījumos tīksminās par saņemto piecīti vai ļergas šļuku.
8
0
Piekrītu! Galu galā arī nākošajās Saeimas vēlēšanās mums vismaz ir tiesības visus šos ATSĒDĒTĀJUS izsvītrot,bet es neticu, ka tā notiks: cilvēkiem patīk šovi, spēles, seriāli un dzeltenā prese! Tas viss atspoguļojas arī vēlēšanās, kad lielā cieņā ir visādi šovmeņi.Ja arī šoreiz vairums nebūs neko sapratuši, tad, acīmredzot, mums to vajag!
2
0
Tas, ka saeimā ir viens sportists, imo nemaz nav slikti.
Pēc idejas jau tur būtu jābūt nevis kkādam pensionētu šovmeņu klubam, bet gan sabiedrības pārstāvniecībai.
Tas būtu: ~ 40 krievu, 10 pederastu (vai tomēr mazāk
), 50 sievietes, 2 bomži utt. Gan jau ka pie mums ir 1 % sportistu/fizkultūriešu, un kāpēc gan Ščerbatihs nevarētu viņus pārstāvēt ?
0
4
Vēlēšanu sistēmu mainīt, vismaz pagaidām, var tikai paši deputāti, un pie patreizējā sastāva būtu naivi cerēt uz kādām izmaiņām, tādēļ iniciatīva ir jāpārņem vēlētājiem, lai turpmāk mums vismaz šajā ziņā nebūtu pašiem par sevi jākaunas.
2
0
Nu labi, neuzticētu! Parex miljardu iegrūda, tad jau manus latus ar noplenderētu!
)
0
0
>mazais ciniķis
“Tas, ka saeimā ir viens sportists, imo nemaz nav slikti.”
Saeimā jāatrodas tādiem sabiedrības pārstāvjiem, kuriem ir attīstītas tās muskuļu grupas, kuras nepieciešamas likumdošanas darba veikšanai, un tie atrodas smadzeņu apvidū. Vai ir zināms, kādā mācību iestādē Ščerbatiks ir trenējis smadzeņu darbību?
>zvirbulēnam
Vai tiesa, ka Tavējais premjera kandidāts neprot angļu valodu>
2
0
Problēma ir apstāklī, kā panākt sabiedrības informētību par kandidātiem un likt ikvienam aizdomāties par vēlēšanu saistību ar maka un vēdera saturu. Tikko jau A.Hermanis to diezgan skaidri pateica.
2
0
Tā kā tāds KARĀTAVU HUMORS! Visi ZIN, ka viņus LIKUMĪGI apzog vai aplaupa, bet izliekas, ka NEZIN. Kaut kāds murgs VALDA PĀR lATVIJU!
1
0
Galvenais ir iestāstīt vēlētājiem, ka “visi viņi ir vienādi”. Tad pirms pašām vēlēšanām iedarboties ar masīvu “Tūdiš – pīp” tipa reklāmu.
Mūsu vēlētājs nav tik izglītots, lai saprastu, ka izvēle ir kompromiss – nekad nebūs tāda saraksta, kurā visi viņu simtprocentīgi apmierinātu. Varētu teikt, ka jāizvēlas labākais no piedāvātā. Pieprasot Saeimu, kā eņģeļu sapulci, viņš beigu beigās apstulbumā izvēlas velnus ar visiem ragiem. Tā kā mūsu vēlētājs godīgumu pret valsti uzskata par vājprāta pazīmi, godīgums ir arī beidzamais, ko viņš prasa no kandidāta. Parasti ievēl “pierādījmu trūkuma dēļ”
2
0
Ielikšu te komentāru, kas it kā neattiecas uz lietu. Nejauši atradu, ka A.Tralmaks jūlijā it kā ir izstājies no kaut kādas partijas: http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=25567283&utm_source=rss&utm_medium=RSS-reader&utm_campaign=RSS-Traffic
Gribēju apskatīt, kas tas par veidojumu un atradu, ka partijas mājas lapā sadaļā “cilvēki”, joprojām ir A.Tralmaks – izņemta tikai fotogrāfija (jeb nav pat ielikta).Papētīju, ka nepazīstu nevienu no publicētajiem jaunās partijas biedriem. Nez kāpēc ik pēc kāda laika tiek dibinātas partijas ar kaut kādiem nepazīstamiem cilvēkiem, par kuriem neviens nebalsos. Ja šajā partijā Tralmaks bija vienīgais atpazīstamais personāžs, vai tas liek gaidīt, ka tuvojoties vēlēšanām Diena sāks par viņiem aģitēt ?
0
0
Izskatās, ka te daži ir patoloģiski JL nīdēji (kurmīts).
Šī tēma ir pārkāk komplicēta un sarežģīta, lai to iztirzātu dažu rindu garā rakstā.
Laikam visiem komentētājiem atbildēt nav iespējams, tomēr 90% varu oponēt.
1.Par vēlēšanu sistēmas maiņu – sekli un nekompetenti ir apgalvojumi, ka mums vajag mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Tā ir nedemokrātiska, pat bīstama (zinot mūsu vēlētājus). Redziet – mažoritārās vēlēšanu sistēmas gadījumā kandidāts, kas iegūst mandātu, jāsaņem 50+1 % balsu. Rupji rēķinot, kādi 40% iedzīvotāju paliek bez pārstāvniecības parlamentā. Vispirms vajag painteresēties dziļāk, nevis mētāties ar tukšiem lozungiem.
Mūsu vēlēšanu sistēma ir OK, protams, pie nosacījuma, ka vēlētājs rīkojas racionāli un gudri.
Par deputāta atsaukšanu. Nosauciet kaut vienu demokrātisku valsti, kur kkāds tāds absurds pastāvētu? (cik zinu…laimes zemē PSRS gan tas bija iespējams)
1.Tie, kas saka, ka vajag mažoritāro vēlēšanu sistēmu+iespēju atsaukt vienu deputātu – nonāk totālās pretrunās ar sevi. Kas tad nāks atsauktā deputāta vietā? Tas, kas zaudēja savā apgabalā??? Absurds! Sanāk, ka jārīko atkārtota balsošana, bet tas ir pietiekami dārgi, turklāt nedemokrātiski.
Zinot mūsu dumjo (piedodiet, bet vēlēšanas ir apliecinājums) elektorātu…visādi populisti rīkos nomelnošanas kampaņas, lai dabūtu ārā no parlamenta varbūt tiešām kompetentus cilvēkus – kas pieņem nepopulārus, bet vitāli nepieciešamus lēmumus. (kā zināms nodokļu joma ir īpaši nepopulāra – jo kurš gan tos grib maksāt?) Tā kā atkal tas ir pagalam sekls ierosinājums.
Par galveno tēmu – Saeimas deputātu statusu, kompetenci. Jā – Saeimas deputāts nav vis parasts strādnieks. Tas ir cilvēks, kam valsts suverēns – tauta ir uzticējusi likumdošanas varu. Saeimas deputātiem ir jābūt labāk apmaksātiem, jāsaņem dažādas ekstras, ko citi nesaņem. JO viņi bauda vislielāko sabiedrības uzticību – tāpēc, lai nepaslīdētu kāja KL 320.panta virzienā. Jā – jautājums ir – cik godprātīgi deputāti pilda savus pienākumus, cik godprātīgi viņi izmanto viņiem piešķirtās privilēģijas.
Šeit ir jācīnās nevis ar sekām, bet cēloņiem. Citi teiks – vēlēšanu sistēmas maiņa. NĒ.
1.kārt jau domāšanas maiņa. izglītošanās, domāšana ar galvu, nevis skriešana pakaļ populistiskiem lozungiem.
2.kārt – partiju iekšējā demokrātija, jēdziena “partija” kā tāda jauna atzimšana cilvēku uztverē (partija kā iespēja kopā ar citiem paust savu politisko pārliecību un redzējumu par valsts turpmāko attīstību, t.sk.politiskās sistēmas veidu utt, nevis “naudas mašīna”). Partiju finansēšana.
Reiz pa LR1 kāda kundze teica: nu nogriež pensionāriem pensijas un vēl algas,tagad gribēs, lai tās partijas no valsts budžeta finansē.
Klasisks pierādījums tam, ka cilvēki nedomā. Cilvēki neiedziļinās lietas būtībā, bet atreferē visādus lozungus.
Un vēl – mani ļoti aizskar, ka kāds nicīgi izsakās par manu valsti. Esmu patriote un strādāšu Latvijas labā, savu mazbērnu labā. Bet reizēm šķiet, ka stāvu kā vientuļš koks pretvējā, kur es laikam viena idiote maksāju nodokļus, sekoju līdz, analizēju procesus,kas notiek valstī, piedalos vēlēšanās…utt utjp.
Un man ir sāpīgi, ka cilvēki aizbrauc no valsts, nevis palīdz to atkal uzcelt. Man ir sāpīgi, ka manu senču asinis ir izlietas velti par manas valsts brīvību, jo tagad visi tai uzspļauj. Kā vakar Andris Buiķis TV teica – divas reizes mums, latviešiem, pagājušajā gadsimtā ir dota iespēja veidot savu valsti. Jā…būtu tiešām ļooti žēl, ja to tagad palaistu tā: ai…
4
0