Gaismas salas (30)

Kopš pagājušā 18.novembra ir noticis ļoti daudz. Pagājušajos valsts svētkos Parex banka bija nule nacionalizēta, bet šos sagaidām ar Valsts kontroles atzinumu, ka  valsts glāba ne tikai savu finanšu sistēmu, bet arī bankas īpašniekus. Pagājušajos valsts svētkos strādājošiem pensionāriem vēl nebija atņemti 70% likumīgi nopelnītās pensijas. Politikā nebija atgriezies kāds, kas to nekad nebija pametis. Rīgas vadībā vēl nebija duets ar Maskavas biļeti vienā un gāzes pedāli otrā rokā. Bērnu slimnīcas valdes locekļi vēl nebija aizturēti par to, ka apzaguši bērnus. Daudzi vēl bija dzīvi, un daudzi vēl nebija dzimuši.

Taču varam uz gadu paskatīties arī pavisam citādi. Šajā gadā ir radies daudz laba, kam nav bijis sakara ne ar naudu, kuras nav, ne ar valsti, kuru stilīgi nemīlēt. Kam ir bijis vistiešākais sakars ar mums un to, cik lielas ir mūsu sirdis, proti, cik daudz vietas tajās varam atrast citiem.

Citadiena.lv dzīvo interneta vidē, un tāpēc mēs vēlamies celt godā pašorganizēšanās iniciatīvas, kurās šis rīks spēlējis lomu. Mēs gribam jums parādīt cilvēkus, kopienas, kuri iedvesmo ar to, cik maz materiālā seguma vajadzīgs, lai mēs kā sabiedrība varētu palīdzēt paši sev un gūt prieku.

Lielie.lv

14.novembra vakars Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medicīniskajam personālam atnesa pārsteigumu.

Pārsteigumu gan slimnīcai pēdējās nedēļās bijis pārpārēm, piedzīvojot gan KNAB kratīšanu, gan vadības apcietināšanu, gan atklāsmes par bērniem domātās naudas nozagšanu celtniecības konkursos, kas lika uz brīdi sastingt visu cilvēku sirdīm, kas ziedojuši vai aicinājuši ziedot bēdīgā stāvoklī esošās slimnīcas remontam.

Taču šis pārsteigums beidzot bija patīkams, jo ducis lielo un mazo ieradās pie personāla ar 31 pašdarinātu cepumu torti, lai morāli atbalstītu slimnīcas personālu, kas neatkarīgi no saimnieciskajām cūcībām ārstē mazos pacientus. Ideja bija radusies iniciatīvas grupas dalībnieka Gunāra Klēģera galvā, Maxima Latvija ātri atvēlēja produktus, Ilonas Vaivades birojā sanāca bariņš, un vēl viens labais darbs bija padarīts.

Lielie.lv šogad, iespējams, ir visredzamākā iniciatīva, un arī vissmagāko triecienu saņēmusī, kad atklājās aizdomas arī par ziedotās naudas piesavināšanos korupcijas skandālā.

Lielie.lv izauga tik ātri, jo laimīgā gadījumā saplūdušas visas nepieciešamās prasmes (reklāmisti, PR speciālisti, žurnālisti, aktīvisti un darītāji). Kustība tapa vienas nakts laikā, kad Gints Knoks ar bērnu bija nonācis Bērnu slimnīcā un tviterī izstāstīja stindzinošu pieredzi ar mammu, kas par pēdējiem četriem latiem pirka bērnam termometru, jo dzīvsudraba bija jānomaina, bet jaunajiem digitālajiem slimnīcai nebija naudas.

No sākotnējās idejas – samest naudu termometriem – stundas laikā faktiski bija radusies kustība darīt vairāk. Nākamajās dienās satikās iniciatīvas grupa, tapa mājaslapa, Kaspars Līcītis kļuva par talkas organizatoru, Verners Timoško uzzīmēja logo un samaketēja plakātus, pieslēdzās Antra Gaile no Dienas, kas ik gadu rīko labdarības akciju slimnīcai, tviterī dzima nosaukums, ar Mediahouse palīdzību kādā rītā plakāti parādījās Rīgas ielās.

Cilvēki sāka nest mantas, Kaspars Rolšteins atveda Leļļu teātri, talkās tika sagrābtas lapas, nokrāsots žogs un darīti citi lieli darbi, ar kuru sarakstu var iepazīties viņu mājaslapā.

Lielie.lv sevi uzskata tikai par starpniekiem, kas dara zināmu, kas slimnīcai vajadzīgs, un dara to, ko katrs var izdarīt.

“Ņemot vērā, cik sapuvusi Latvijā ir valsts vara, politiķi, un elite, “Lielie” man bija kā svaiga gaisa malks brīdī, kad jau sāku apšaubīt latviešu spēju pārvaldīt valsti. Vienas nakts laikā internetā radusies kustība, kas īsā laikā spēja apvienot tūkstošiem nesavtīgu cilvēku ar mērķi palīdzēt slimiem bērniem, man lika paskatīties uz Latviju no gaišās puses un pamest skeptisko, vienmēr burkšķošo tautiešu nometni. Tagad esmu gaišu un sirsnīgu cilvēku vidū, un uzskatu, ka sabiedrības pašorganizēšanās ar mērķi darīt labas un noderīgas lietas, vienalga, vai tas ir dāmu klubs, grāmatu draugu apvienība, pretkorupcijas līga vai pensionāru glābšanas fronte, ir šīs valsts un tautas glābiņš no depresijas, emigrācijas un nīkuļošanas,” saka Gints Knoks.

Palidzesim.lv

Šī ir labdarības iniciatīva, kuras galvenais uzsvars ir palīdzība konkrētiem bērniem, ģimenēm vai bērnunamiem, un izpausmes veids – fotostāsti. Lai labdari redzētu, ka viņu sagādātais nav aizgājis neceļos, par katru no vairāk nekā 60 ģimenēm, kam palīdzēts, ar zināmu Latvijas fotogrāfu palīdzību top fotostāsts. Tas ir viņu pienesums projektā, kuru ikdienā uz priekšu virza divas aktīvas jaunas sievietes – Renāte Robežniece un Ilze Skuja, kas strādā uz pilnu slodzi un par to nesaņem algu, labi ja benzīnam un telefonam pietiek.

“Cilvēkiem ar maziem bērniem ir ļoti liela jūtība pret citiem bērniem. Kad tu ieraugi, cik ļoti kāds var priecāties par atvestiem zīmuļiem, tu aizdomājies par sava bērna desmit mantu kastēm, kur ir daudz lietu, ko viņam nevajag, ko viņš nelieto, un domā – kāpēc nepadalīties, cik daudz vispār vajag?” saka Ilze. “Pat skaitīdamās bezdarbniece, es priecājos, ka šī krīze ir pienākusi, jo tā ļauj mums ļoti daudz saprast par patiesajām vajadzībām un vērtībām.”

Citadiena.lv abas sastop dienā, kad Ilzei piešķirts Ministru kabineta atzinības raksts par “Labo darbu nedēļu”. Nolikusi puķes uz kafejnīcas palodzes, Ilze pārdzīvo, ka runā valdības sēdē nav pateikusies mammai. Ilzes un viņas māsas izšķiršanās vienos Ziemassvētkos palīdzēt vienai konkrētai ģimenei aizveda pie pasākumu organizēšanas. Ceļi krustojās ar  Ēriku Meinartu, un radās sadarbības ideja par fotogrāfiem. Sākumā sadarbojušās ar sociālajiem dienestiem, tagad daudz palīdzības lūdzēju nāk bez starpniecības. “Agrāk tās bija nelabvēlīgas ģimenes, bet tagad viņu vietā var būt katrs no mums,” saka Renāte.

Labo darbu nedēļa norisinājās šoruden ar domu, ka katrs no mums ikdienā spēj veikt kaut ko labu. Iemācīt kaimiņienei, kuras bērni devušies uz ārzemēm, sazināties ar Skype. Jēkabpils rajona Leimaņu pagastā kādai ģimenei bija aizsērējusi aka. Pēc ierakstīšanas labo darbu nedēļas vajadzību kalendārā, kas bija atrodams internetā, ieradās divi vīrieši, iztīrīja aku un, nenosaukuši vārdus, aizbrauca. Blomes skolas bērni bija sarīkojuši paši savu labo darbu nedēļu, kurā sacentās klases. Otrs palidzesim.lv lielais piedalīšanās projekts bija ziedot.lv akcija “Skolas soma”, kurā nodibinājums nevis ziedoja vai savāca dāvanu kartes, bet, piemēram, pirka un izvadāja kancelejas preces.

Ikdienā nodibinājums sauc sevi par starpnieku starp palīdzības lūdzējiem un piedāvātājiem. Tam nav naudas krājuma, ko piešķirt projektiem. Uzzinot par vajadzību, tiek meklēta iespēja atrast kādu, kam prasītais ir. Palidzesim.lv ņemot pretī visu – drēbes, mēbeles, pārtiku ar drīzu derīguma termiņu. Ilze min, ka mašīnas bagāžniekā stāv trīs burkānu maisi, ko jāizvadā. Cits piemērs ir kundze ar ābolu dārzu, kuru tikai vajadzēja nolasīt, un augļi tika “Ezerkrastu” sociālajai mājai. Vēl cits -  bērni, kuri brauc uz ārsta konsultāciju Rīgā, bet pie viena tiek aizvesti uz zoodārzu vai “Lido” rotaļu laukumu, lai “viņi redz, ka ir arī cita dzīve”.

Renāte neslēpj, ka pavasarī sāktā kustība nelāgi laikā sakritusi ar krīzi un “ziedošana no uzņēmumiem ir gandrīz apstājusies”. Taču dažbrīd cilvēki pat nesavelkot kopā, ka tas, kas nav vajadzīgs viņiem, piemēram, aizsākta krāsu bundža, var noderēt kādam citam. Nereti aizdomas radot fakts, ka ziedojumu vācējas neizskatās pēc skrandainēm un, piemēram, brauc ar iepriekšējās darba dzīves laikā nopelnītu BMW. “Ja mēs izskatītos slikti, mums varētu uzticēt vairāk?” saka Renāte. Jātiek galā arī ar dažu ģimeņu gaidām, kas uzskata, ka vienreizēja palīdzība ir līdzvērtīga mūža apdrošināšanas polisei.

Galvenais mērķis esot panākt, lai tie, kam palīdzēts, kaut reizi palīdz citiem. To abas veicina, vedot palīdzību saņēmušās ģimenes uz talkām, pasākumiem, kur palīdz citiem, utt. “Mēs gribētu nonākt situācijā, kur ziedošana ik mēnesi ir normāla parādība, kā dzīvokļa hipotēkas maksājums, kas vienkārši ir normāli. Lai nebūtu viedoklis, ka to dara valsts vietā vai labā, ka to dara reizi gadā Ziemassvēkos. Lai tas būtu ieradums.”

Ziemassvētkos tirdzniecības centrā Spice būs palidzesim.lv bērnu koncerts.

Azote

Februārī no saziņas interneta vidē izauga nevalstiskā organizācija Azote, kurā apvienojušies adoptētu bērnu vecāki vai aizbildņi. Viena no organizācijas aktīvistēm Dita Arāja stāsta, ka sākumā viņas runājušas calis.lv adopcijas sadaļā, tagad izveidojušas slēgtu forumu, jo “mūsu bērni tomēr ir citādi un vajag kādu, kas tam izgājis cauri, lai dotu padomu, kā rīkoties tajā vai citā situācijā. Viss radās no dažām mammām, kas saprata, ka ir jādara daudz vairāk, lai bērnunamos bērnu paliktu mazāk”.

Tagad organizācijā apvienojušies jau padsmit vecāku, kas sākuši iepazīties ar atbildīgajiem ministriju ierēdņiem, jo vēlas ne tikai palīdzēt cits citam ar padomu, bet labvēlīgā virzienā iespaidot likumdošanu. “Ierēdņi domā, ka bērnam bērnunamā ir labi, jo viņam viss ir nodrošināts. Taču viņi bērnunamos paliek tik ilgi, ka neviens vairs nevēlas adoptēt. Mēs gribētu panākt, ka vairāk pagaidām nebrīvu bērniņu  nonāk aizbildniecībā ģimenēs, nevis bērnunamos,” saka Dita.

Viņa min piemēru, ka nesen organizāciju pati uzmeklējusi bāriņtiesa, meklējot aizbildni mēnesi vecam zīdainim, kas izņemts no ģimenes. Azotē aizbildni atraduši, un bērns nav nonācis bērnunamā, bet tā vietā uzturas ģimenē. Decembra vidū organizācija rīkos pirmo pašpalīdzības grupas sanāksmi, kam telpas laipni atvēlējusi Labklājības ministrija.

Ditas pirmā atbilde uz jautājumu, kādi plāni, ir smiekli un vārdi “sarīkot ziemassvētku pasākumu”. Tikai pēc tam sākam runāt par likumiem un problēmām.

Mazā kavalērija

Pašorganizēšanās iniciatīvas nav jāmēra pēc sasniegto loka vai pasākumu daudzuma. Labs piemērs ir “Mazā kavalērija”, par kuru mēs neko nezinātu, ja dziedātājs Renārs Kaupers nebūtu to pieminējis intervijā sieviešu žurnālā, pēc kura sākām meklēt un atradām. Viņi paši no publicitātes vairās. Andris Čeksters, kas Citadiena.lv piekrīt atbildēt uz dažiem jautājumiem, īpaši piekodina, lai neminot nosaukumu vairāk kā vienu reizi un arī cilvēkus nenosaucot, jo svarīgāki par vārdiem ir darbi.

Iniciatīva dzimusi mūziķiem un jauniešiem ziemas beigās, kad, redzot situācijas pasliktināšanos valstī, domājuši, ko darīt. “Atmetot visas lielās un grandiozās idejas, nonācām pie tā, ka darām, ko vislabāk protam – apvienojam talantus un dodamies uz kādām attālām mazām lauku vietām, kur iedvesmojam ar savu klātbūtni un darbu vietējos cilvēkus, pārsvarā jauniešus. Ar savu piemēru rādām, ka var izdarīt daudz un radīt kaut ko skaistu tikai ar to vien, ka cilvēki sanāk kopā,” saka Andris.

Sākumā neesot sapratuši, ko īsti dara un kā izvērtīsies, un joprojām esot “identitātes meklējumos”. Cenšoties saglabāt “mazo dabu”, tāpēc lielus pasākumus neplānojot. Grupas sastāvs var paplašināties kavalērista kāzu vai adopcijas gadījumā. Grupas interneta vietnē fotogrāfijas rāda gan dabas sakopšanu, gan tiltiņu labošanu, bet visvairāk tajās var manīt prieku, ka grupa darbojas kopā.

“Galvenais darbošanās iemesls ir cilvēku vēlme palīdzēt savai valstij un cilvēkiem šajā grūtajā laikā ar savu darbu, iedvesmu, prieku. Cilvēku kopdarbība ir milzīgs spēks, kuru mēs neapzināmies un neizmantojam, bet ko noteikti vajadzētu darīt.”

Padarītajam esot vien simboliska nozīme, jo svarīgākais esot, lai vietās, kur pabijis kavalēristu pulks, jaunieši gatavi paši darboties tālāk, organizēt talkas, sakopt jaunas vietas un radīt atkal ko skaistu. “Darbs ir līdzeklis, ar kuru mēs radām iedvesmu, kas ir galvenais.”

Andris uzskata, ka pašorganizēšanās ir nepieciešama, lai mainītu valsts attīstības gaitu un tā spētu sasniegt vairāk ar ierobežotiem līdzekļiem: “Tikai apvienojot spēkus, savus talantus, mums ir cerība, ka Latvija būs labklājīga un laimīga valsts. Iemeslā, kāpēc tās ir tik maz, slēpjas tādas mūsu īpašības kā intelektuāls infantilisms, skaudība un neuzticība. Mēs gluži vienkārši vēl neesam tik gudri, lai  saprastu, cik izdevīgi ir sadarboties un kā, it kā iegūstot kaut ko īstermiņā, mēs ilgtermiņā daudz vairāk zaudējam.”

Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija, Bērnu slimnīca un visi, kas dara labu! Foto no lielie.lv

(47 balsotāji )