Par tev un Latvijai būtisko.
Godīgi.
Veselīga pieturzīme (12)
Publicēts: 2009. gada 16. novembris 15:29
Atslēgvārdi: Ārpusģimenes aprūpe, Austrālija, Bērnu darbaspēks, Lielbritānija, Neērtā vēsture, Politiskā atbildība.
Viens premjerministrs ir jau atvainojies, otrs vēl raksta runu. Amatvīru sorry droši vien neko nemainīs to cilvēku dzīvē, kuri bērnībā tika pret savu gribu aizvesti no Lielbritānijas. Bet atvainošanās pieliek punktu vietā, kur gadiem bijis sāpīgs komats.
Britu bērnu migrācijas programma jeb Child Migrants Programme dzima pagājušā gadsimta 20.gados un turpinājās līdz 60.gadu vidum. Programmas „raža” – aptuveni 150 000 bērnu (bāreņi un trūcīgu ģimeņu atvases) vecumā no trīs līdz 14 gadiem sasēdināti kuģos un aizvesti pāri okeānam, lielākoties uz Austrāliju. Lai gan pašiem bērniem un viņu ģimenēm tika stāstīts, ka bērnus jaunajā mājvietā sagaida labāka dzīve, daudzos gadījumos bērni nonāca vai nu bērnunamos, kur vardarbība un seksuālā izmantošana bija ikdienas parādībā, vai lielo fermu īpašnieku laukos, kur viņiem bija jāstrādā par vēdera tiesu. Valdības programmas skaļi neformulētais mērķis bija nostiprināt „baltās cilts” rindas impērijas tālākajos nostūros, pie reizes nodrošinot vietējos uzņēmējus ar lētu darbaspēku.
Programmas faili, kas dienasgaismu ieraudzījuši tikai nesen, atklāj cinisku ainu. Tipisks stāsts ir deviņgadīgā Artūra un septiņgadīgā Derika liktenis – viņu māte bija mirusi no tuberkulozes un brāļi nonāca bērnunamā, kur ātri vien sāka čurāt gultā. Risinājums zēnu „nepaklausībai” bija vienkāršs – viņus iesēdināja kuģī un aizsūtīja uz Austrāliju. Tūkstošiem šādu nomāktu un novārgušu bērnu kuģoja pāri okeānam un otrā galā nonāca vēl vairāk novārguši un vēl nomāktāki. Kāds Austrālijas amatvīrs, veicis kārtējā bāreņu sūtījuma inspekciju, ziņojumā priekšniecībai rakstīja, ka bērni ir „fiziski vāji eksemplāri”.
Austrālijas premjerministrs Kevins Rads šorīt Kanberā uzrunāja 900 kādreizējo bērnu migrantu auditoriju, atvainojoties gan minētā inspektora, gan augstāku amatvīru vārdā. „Mēs lūdzam piedošanu. Piedošanu par fiziskajām ciešanām, emocionālo badu, par mīlestības, maiguma un rūpju trūkumu. Piedošanu par nolaupīto bērnību,” teica Rads. Viņa britu kolēģis Gordons Brauns steidzās piebilst, ka arī viņš gatavo līdzīgu atvainošanos. Teksts jau top, bet vēl nav līdz galam nopulēts.
Brauna un Rada atvainošanās turpina premjerministru „Piedodiet!” virkni, kuru 1997.gadā iesāka Tonijs Blērs. Vispirms viņš atvainojās īriem par Kartupeļu badu, tad pauda nožēlu par Lielbritānijas lomu vergu tirdzniecībā. Stafeti pārņēma Kevins Rads, kurš pērn lūdz piedošanu t.s. „nozagtajām paaudzēm” – Austrālijas aborigēniem, kuri bērnībā tika nošķirti no ģimenēm un ievietoti bērnunamos. Visos nosauktajos gadījumos, ieskaitot Rada šodienas uzrunu Kanberā, netrūkst kritiķu, kuri uzskata, ka atvainošanās nav nekas vairāk par tukšiem vārdiem un šādi soļi ir bezjēdzīgi, īpaši tad, ja kopš traģiskajiem notikumiem ir pagājis ilgs laiks.
Bet tie, kuriem valdības programma ir nevis pa daļai aizmirsta vēstures lappuse, bet uz paša ādas izjusta varmācība, ir citās domās. „Mēs esam cietuši visu mūžu. Ja britu valdība teiks „piedodiet!”, tas būs pareizs solis. Pat tad, ja ir pagājis tik ilgs laiks – labāk atvainoties tagad, nekā nekad,” BBC teica 50.gados uz Austrāliju aizsūtītā Sandra Ankere. Aizvesto bērnu tiesību aktīviste Mārgarate Hampreja piekrīt: „atzīšana ir vitāli svarīga, lai cilvēki varētu atkopties”.
Lai gan atvainojas tie, kas paši nav pielikuši roku greizās politikas tapšanā, tomēr jāpiekrīt Hamprejai – premjerministru „Piedodiet!” un „Mums ir kauns” piemīt dziedējošs spēks. Lai būtu runa par aizvestiem britu bērniem, verdzībā nonākušiem afrikāņiem vai Latvijas pilsoņu deportācijām, punkts vēstures nodaļas beigās ir daudz veselīgāka pieturzīme par komatu.
(14 balsotāji )DOmāju šodien par Austrāliju.
Šeit atklājas ne tas pozitīvākais, bet tā jau Austrālija šķiet kā miera sala uz tālā kontinenta.
2 
0
Ja vēl ir dzīvi notikumu līdzdalībnieki – no sirds nākusi atvainošanās allaž var būt laba lieta. Bet nav lielas jēgas atvainoties vai censties “kompensēt” par agrāko gadsimtu nodarījumiem. Kad ASV armijniekam un vēlākajam ārlietu ministram Kolinam Pauelam jautāja, ko viņš domā par to, ka ASV izmaksātu kompensācijas afroamerikāņiem – melno vergu pēctečiem – viņš atteica, ka tas radot viņam neskaidrību: vai tagad viņam pašam sev būšot jāmaksā kompensācija? Un vai pēc vienas kompensācijas izmaksāšanas visām turpmākajām paaudzēm vairs nebūs nekādu materiālu pretenziju vienai pret otru?
Arī Latvijā var gadīties tāpat – tam pašam cilvēkam viens vectēvs varbūt 1945.g. vasarā badojās krievu filtrācijas nometnē, bet otrs bija zaldāts-sarkanarmietis, kurš šo nometni apsargāja. Tieši tādēļ nevajag vilcināties ar atvainošanos – lai neaiziet mūžībā tie, kuriem tā atvainošanās kaut ko nozīmē.
4 1
Atvainošanās vienmēr ir bijusi attieksmes paušana pret to , kuram atvainojies. Diemžēl, mums visbiežāk nākas sastapties ar aklumu LV ‘zināmas’ sabiedrības daļā un dažu (liel)valstu pārspīlētu “kaunuma” sajūtu pēc tam, kad ne jau nejauši “izgāzti podi” vēstures virtuvē.
0 0
Anglija tālu, Austrālija vispār ellē prom. Ko no šī būtu mācīties? Varbūt Latvija ir laiks atvainoties par Arāja un Co izdarībām pirms ~pusgadsimta? Tas taču nebija nacionālās domāšanas koncentrāts, bet kroplums, vai ne? Tad tā arī pasakām. Iegūsim gan sabiedrotos gan morālu handikapu pret Krieviju.
0 2
> ES
Latvija kā valsts nekad ne pret vienu valsti NEKAD nav karojusi un atvainoties tai nav par ko. Un par pretēju apgalvojumu latviešu pamatskolas vēstures stundās parasti saņem neapmierinošu atzīmi un nepārceļ uz nākošo klasi.
4 0
Atvainošanās materiālus labumus nedod, bet (zināmā mērā) ļauj spriest par tās puses, kura atvainojas, nostāju un, ja ne pagātnes cietējiem, tad vismaz tagadnes sabiedrībai sniedz, ja arī ne garantiju, tad vismaz cerību, ka līdzīgi noziegumi neatkārtosies. Pirmais solis uz atvainošanos ir nodarījuma atzīšana. Kāpēc Krievija neatzīst Baltijas valstu okupāciju?
3 0
Mums arī būtu jāatvainojas par 30gados veikto pastiprināto lībiešu integrāciju, kuras rezultātā tika slēgtas lībiešu skolas!
0 0
> Dārznieks. Tā Child Migrants Programme arī nav nekāds karš, bet viens ministrs jau ir atvainojies, bet otrs pieslīpē tekstu. Un tas, ka Latvija nav karojusi, nebūt nenozīmē, ka visi un vienmēr ir bijuši balti un pūkaini. Un atvainošanās nozīmētu tikai to, ka tiek skaidri un gaiši pateikts, ka šodienas latvieši ir pret to, ka kādu pasludina par ārpus likuma esošu tikai tāpēc, ka viņam nepalaimējies piedzimt ne tās rases, tautības vai šķiras vecākiem. Ķēķa diskusijās ir nācies dzirdēt pārmetumus, ka latvieši esot rasisti un baigi antisemīti. Tad pierādām, ka neesam! Ja to nevaram, tad laiks padomāt, kas ar mums notiek.
0 2
>ES
Un atkal uzpeld jautājums par tiem “latviešiem” ( ukraiņu, krievu ,ebreju, lietuviešu, poļu, baltkrievu u.c. tautību ) , kuri patreiz piedalās starptautisko spēku cīņās Irākā un Afganistānā no Latvijas puses. Kurš atvainosies, ja “vēsture” pieprasīs. Vai Izraēla atvainojās , t.sk. Latvijai, par ēbreju tautības kareivju piedalīšanos 2. pasaules kara šausmās Vācijas un arī PSRS pusē, un tādu bija vairāki desmiti tūkstošu.
0 0
> ES
Tā nu iznāk, ka Tevis pieminētie paziņas Arājs un Co nebija nekādi citplanētieši, bet vienkārši daudzu tautību bērni – PSRS pilsoņi.
0 0
Neiedomājami,ka tādas lietas valsts mērogā varēja notikt vēl 20.gadsimtā līdz 60.gadiem un vēl vecās civilizācijas valstī-diženājā karalienes zemē Anglijā un tās savienībā!Tad ar kādām tiesībām dažas viņu avīželes raksta nez ko par to,ka Latvija tāda un šitāda,ka mums antisemītisms,rusofobija,utt.ja mēs nekad neko tādu neesam darījuši pret SAVIEM bērniem.
1 0
Šo ziņu izlasot, man savukārt gribas secināt: šāda atklāsme par Lielbritānijas attieksmi pret SAVIEM iedzīvotājiem mazina to “argumentu” spēku, kuri tiek lietoti, lai Lielbritāniju un citas Eiropas valstis pārpludinātu ar ne-eriopiešiem. Tie “argumenti”, ka bijušajām koloniju metrolpolēm esot “jāizpērk grēki un pārinodarījumi”. Nē, nav jāizpērk – jo valsts politika bija SKARBA PRET VISIEM, vienalga, vai indieši, indiāņi, baltie vai melnie.:) Un tātad, NAV nekāda “morāla” pienākuma ielaist Eiropā citu rasu pūļus.
1 0
Mūsu draugi:
