Mūru krišana (12)

Pirms 20 gadiem krita Berlīnes mūris. Tūkstošiem atkalredzēšanos, sajūsma, asaras; pārliecība, ka visas bēdas un nelaimes nu beigušās! Tas ir neaizmirstami, bet kā šodien?

Par spīti ieguldītajiem miljardiem Vācijas austrumos rūgst neapmierinātība, daudzi ar nostalģiju atceras „veco, labo VDR”, kas bija „mūsu”, tātad nejūtas īsti piederīgi apvienotajai Vācijai. Kaut kur ļaužu prātos palikušas līdz galam nenojaukta mūra drupas.

Mazliet tālāk uz austrumiem, bijušā Varšavas bloka valstīs nav daudz labāk. Cerību vilnis noplacis, realitāte izrādījusies rūgtāka, nekā bija gaidīts. Tomass Hendriks Ilvess izteicies, ka Rietumeiropā privātās sarunās ļaudis no bijušajām komunistiskajām zemēm tiek uzskatīti par „apgrūtinošiem kropļiem, kuru uzskatus var ignorēt”. Kādēļ šādi uzskati, kur meklējamas to saknes?

Viens no iemesliem ir Austrumeiropas sakāpinātais jūtīgums pret Krievijas imperiālistiskajām izpausmēm. Rietumos valda uzskats, ka PSRS ir sabrukusi, Krievija ir ceļā uz demokrātisku valsts pārvaldi, un viss! Nav pamanīta pēdējos gados notikusī pilnīgā vērtību sistēmas maiņa: ja Gorbačovam vēl bija zināma (kaut arī apšaubāma) morālo vērtību skala, ar kuru viņš mēroja savu rīcību, tad šodien Krievijas skolās māca, ka Gorbačovs kapitulējis un atdevis „drošības joslu” (tātad arī Latviju!), neko nesaņemot pretim. Šodien visu noteic Krievijas ģeopolitiskās intereses, kā to uzskatāmi redzējām Gruzijas gadījumā. Citiem vārdiem, šodienas Krievija Baltiju neatdotu!

Ja nu šajā  gadījumā mēs tā kā drīkstētu rādīt ar pirkstu uz Rietumiem, tad nicīgās attieksmes pamatā ir vēl arī citi faktori, kuri liek mums pirkstu pagriezt savā virzienā. Pirmkārt, neviena no bijušajām komunistiskā bloka valstīm nevar lepoties ar normāli funkcionējošu valsts pārvaldi. Jā, likumi it kā būtu, bet birokrātiskie šķēršļi, korupcija, nedroša un vāji funkcionējoša tiesu sistēma, organizētā noziedzība rada fonu, kas neļauj īsti un ātri attīstīties. Ja pati veiksmīgākā no „bijušajām” – Slovēnija  – var uzrādīt tikai 60% no Eiropas vidējā kopprodukta uz iedzīvotāju  (Latvijā šis skaitlis ir 30%), tad katram skaidrs, ka 20 gadu laikā valsts funkcijas joprojām nav noregulētas.

Kādēļ tā  mīņājamies? Viens no svarīgākajiem iemesliem ir tas, lielāko „bijušo”  valstu daļu joprojām pārvalda „bijušie” darboņi, kas veikli piemērojušies un izrādījušies izcili „sekmīgi” kapitālisma iespēju apsaimniekošanā. Bet viņu koptais kapitālisms ir laupītāju kapitālisms – sākot ar privatizācijas procesu un beidzot ar lielo valsts pasūtījumu nodrošināšanu saviem draugiem un domubiedriem. Tas nozīmē, ka šādā sistēmā konkurence kā cenu un kvalitāti nodrošinošs faktors nemaz nedarbojas, bet laba tiesu sistēma tikai traucētu „darījumiem”. Milzīgi zaudējumi šādā kārtā ir neizbēgami, un, jo lielāks pasūtījums, jo vairāk nodokļu maksātāju naudas iegulstas bijušo komjauniešu un partijnieku kabatās. Jo viņu skola ir īsta padomju skola – runāt par altruismu, bet kultivēt neiedomājamu egoismu. Viņu domāšanu divās rindās apkopojis Anšlavs Eglītis (Kosma konfirmācija):

Es ir lovkij, es ir glumš,

Kas tā  neprot, tas ir dumš.

Tad kādēļ  šādus darboņus ievēl un pārvēlē? Atbildot uz šo jautājumu arī te saskaramies ar mūri, kurš nav nojaukts līdz galam. Pirmkārt, pārlieku daudzi vēlētāji vēl nav sapratuši, ka demokrātiskām vēlēšanām nav nekā kopīga ar to farsu, ko padomju laikā sauca par vēlēšanām: dari ko gribi, vienmēr būs 99,99% ‘par”. Šī padomju laika ākstīšanās radījusi un atstājusi smagu nihilisma mantojumu.

Otrkārt, padomju autoritārisma pusgadsimts atstājis prātos tendenci visu uzticēt  „dižajai partijai” un tās vadoņiem („Staļins domā  mūsu vietā”). Tā arī tagad – redz’, kāds smuks cilvēks, laba frizūra, viņu slavē, tas jau būs īstais. Tā nav demokrātiskas domāšanas izpausme. Demokrātija darbojas tikai tad, ja pietiekoši liela sabiedrības daļa apzinās tiem uzticēto varu un to vēlēšanās izmanto pēc savas labākās pārliecības.

Nepiekrītu tiem, kuri uzskata, ka latviešu pakļaušanās dažādām ietekmēm ir gadsimtu verdzības atlieka. Ar muižu bija grūti tikt galā, bet latviešu zemnieks to beigās iemācījās. Šodienas nevarība un nemākulība savas dzīves noteikšanā ir padomju laika nežēlīgās, neatlaidīgās „atcilvēciskošanas” sekas. Bijušie partijnieki un viņu domubiedri to labi saprot, cenšas izmantot un apdullināt vēlētāju, lai varētu turpināt savu laupītāju kapitālismu. Bet, ja turpat piektā daļa vēlētāju tiešām vēlas par valsts vadītāju bijušo partijas sekretāru un krimināli apsūdzēto, tad gan glābiņa nav. Tad arī tādu vai citādu līdzīgu dabūsim, un joprojām būsim nicināmi vergi aiz mūsu pašu atjaunotā mūra.

(14 balsotāji )